Krišjānis Berķis

Krišjānis Berķis ap 1920. gadu.

Krišjānis Berķis (1884–1942), ģenerālis, Latvijas armijas komandieris (1934–1940) dzimis Īslīces pagastā Bauskas apriņķī. Pirmā pasaules kara laikā (1917) bijis bataljona, arī pulka komandieris 6.Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. 1919. gada sākumā iecelts par komandieri Tērbatā formējamā Ziemeļlatvijas brigādes Rezerves bataljonā, kas tā paša gada 18. maijā pārdēvēts par 2. Cēsu kājnieku pulku. Šo pulku viņš vadījis izšķirošajās 1919. gada jūnija Cēsu kaujās pret landesvēru un dzelzs divīziju pie Cēsīm, Raunas un Skangaļu muižas. Vēlāk K. Berķis piedalījies Zemgales, Kurzemes un Latgales atbrīvošanā. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa I, II un III šķiru. Par nopelniem piešķirtas Vaives dzirnavas pie Cēsīm. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā deportēts uz Krievijas PFSR un 1942. gada 29. jūlijā Permas cietuma slimnīcā miris.

Cēsu Pils viesnīca, kur 1919. gada 1. jūnijā izvietojās 2. Cēsu kājnieka pulka štābs. Pastkarte ap 1910. gadu.

Jau kopš 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem Cēsu kauju jubilejas reizēs aktualizējies jautājums par 2. Cēsu kājnieku pulka un Ziemeļlatvijas brigādes vadības darbības vietām 1919. gada vasarā. Tas bijis saistīts gan ar piemiņas vietu ierīkošanu, gan arī publikācijām par šo tēmu. Jāatzīmē, ka dažādu apstākļu dēļ, publikācijās nereti ir pretrunas un pat kļūdas. Daudz neskaidrību ir īpaši par šo kauju pirmo posmu jūnija sākumā Cēsīs un to tuvākajā apkārtnē. Tas bija relatīvi īss posms, kurā daudzi karavīri nebūdami cēsnieki, nemaz nepaspēja apjēgt kur īsti viņi atrodas. Piemēram, pat Ziemeļlatvijas brigādes komandieris pulkvedis Jorģis Zemitāns vēlāk kādā liecībā, runājot par atgadījumu Cēsīs, varēja tikai pateikt: „..es pēcpusdienā stāvēju štābā pie loga un skatījos uz ielas, es nezinu, kā to ielu sauc.” Jāatzīmē, ka kara kartēs, ko izmantoja Igaunijas armija un arī Ziemeļlatvijas brigāde nereti speciāli mainīti vietu nosaukumi.
31. maijā 2.Cēsu pulka daļas kopveža Krišjāņa Berķa vadībā no Rūjienas ieradās no lieliniekiem atbbrīvotajā Valmierā un tajā pašā dienā devās tālāk, lai caur Rubeni un Raiskumu sasniegtu Cēsis. Pārnakšņojuši pie Vaidavas ezera, 1. jūnija pēcpusdienā pulks šķēršojot Gauju pa Raiskuma tiltu ieradās Cēsīs. Berķis raksta: „2. Cēsu pulks Cēsīs iegāja 1. jūnijā pulksten 18 un novietojās izklaidētā stāvoklī pa korteļiem; pulka štābs novietojās pils viesnīcā Nr.[numurā] 10”. Kādā vēlakajā publikācijā viņš norādījis, ka viņa guļvieta bijusi Pils viesnīcas 9. numurā. Tur arī minēts, ka pulka apmešanās vietas iepriekš sagatavojis komandants kapteinis Raimonds Bebris, kurš bija ieradies reizē ar Artūra Aparnieka Ziemeļlatvijas partizānu pulka vienību. Tā kā Berķa vadītajam pulkam pēc pāris dienām bija paredzēts doties uz Latgales fronti, tad par štāba un citu daļu izvietošanas piemērotību kaujas apstākļiem īpaši domāts nebija. 1934. gada žurnāla „Militārais Apskats” Nr.7. Berķis atzīmējis: „…Operatīvais štābs apmetās Pils viesnīcā, kanceleja – Raunas ielā Nr.4, vezumnieki – Cēsu pils pagalmā.”

Herrmeistera (Gaujas) iela Cēsīs ap 1910. gadu.
Pastkarti izdevis J.Kamīns.
Kreisajā pusē 1. ēka – Nr.16., kur atradās Cēsu pulka operatīvais štābs.
Labajā pusē 1. ēka – Nr.11, kur atradās pulka komandiera komandpunkts.

Herrmeistara (Gaujas) iela 1918. gadā. Kreisajā pusē 1. ēka Nr.16,
kur atradās Cēsu pulka operatīvais štābs.

4. jūnijā pulka komandieris Krišjānis Berķis un brigādes štāba priekšnieks Voldemārs Ozols izbrauca uz vietas, lai pārliecinātos par lietu stāvokli. Arī par nākamo dienu Berķis raksta: „5.jūnijā pēc bruņotā vilciena noiešanas Ieriķu virzienā ap.plkst.16 ar savu palīgu kapitanu [Kārli] Penci apjāju 7.rotas kaujas rajonu, lai uz vietas iepazītos ar vietējiem apstākļiem, lai uz vietas nozīmētu kādai rotai kādu rajonu ieņemt uzbrukuma gadījienā, jo bija skaidrs, ka sadursme neizbēgama.” Tālāk viņš uzsvēris: „Vakars 5. jūnijā pagāja drudžainā sagatavošanā uz nākamo kauju: jaunmobilizētiem tika izdoti ieroči, grupētas rotas, nozīmēti jauno rotu komandieri, lielceļi uz Cēsīm aizsprostoti ar nozāģētiem kokiem pret varbūtējiem ienaidnieku bruņoto automobīļu piepešiem iebrukumiem, kareivjiem papildināti patronu krājumi un sperti visi soļi, lai pilsētu piemērotu ielu cīņā. Visu nakti pulks bija kaujas gatavībā.” Ar visai trūcigajiem spēkiem pulkam bija jāieņem fronte apmēram 7 verstess: dzelzceļa līnija, Līvu pagastmāja, Meijermuiža- Gauja. Ar telefonu varēja savienot tikai 7. rotas komandieri Mācītājmuižā, nebija arī velosipedisti, nedz ziņneši-jātnieki.
Pāris stundas pirms kaujas sākuma K.Berķis ar savu palīgu K.Penci vēlreiz apjāja fronti.
Tikko kā tika saņemtas ziņas par karadarbības sākšanos ap plkst.3 no rīta, kaujas štābs jeb „pulka operatīvais štābs nekavējoties pārvietojās tuvāk frontei” uz Heermeistera ielu Nr.16.(tagad Gaujas iela Nr.16.) Dr. med. Vilhelma Lenca māju. 1930.gadu sākumā šo ēku iegādājās Cēsu Amatnieku biedrība. Pēc ēkas pārbūves, kopš 1966. gada pavasara,  te atradās laikraksta „Padomju Druva”(no 1990. gada marta laikraksts „Druva”) redakcija un tipogrāfija.. Izejot uz kaujas lauku Skolnieku rotas karavīri, kuri bija nākuši pa Palasta ielu no savas formēšanās vietas vācu proģimnāzijā, pie pulka štāba saņēma granātas. Štāba tuvumā uz Heermeistera (Gaujas) ielas rotas karavīri bija guvuši arī nelielu militāru instruktāžu. Savukārt 2. Cēsu kājnieku pulka komandiera komandpunkts atradās turpat otrpus ielai – Heermeistera iela Nr.11 (tagad Gaujas iela Nr.11) Tā 19.gs nogalē bija ievērojamā baltvācu arheologa grāfa Karla Georga fon Zīversa „Villa bei Wenden”.

Viesnīca „Baltischer Hof” Rīgas ielā, kur 1919. gada jūnija sākumā

Ziemeļlatvijas brigādes štābs ar pulkvedi Jorģi Zemitānu un kopvedi Voldemāru  Ozolu bija izvietojies viesnīcas „Baltischer Hof” (vēlākā Baltijas viesnīca) telpās Rīgas ielā (tagad Nr. 21). Cēsu pulka komandieris Krišjānis Berķis atzīmējis, ka brigādes štāba telefonists darbojies ēkā iepretim viesnīcai (būtu vēl jāprecizē vai tā ir Rīgas iela 24 – tā sauktais „Harmonijas”nams, vai Nr.22), no kurienes tika uzturēti telefoniski sakari, gan ar igauņu bruņoto vilcienu, gan Cēsu pulka štābu. Telefonists bija gandrīz pēdējais, kurš ienaidnieka uzbrukuma laikā atstāja pilsētu. 23.jūnijā, kad 2. Cēsu pulka daļas ienāca atbrīvotajās Cēsīs, tad pulka štābs apmetās Baltijas viesnīcā, kur tika nosvinēti gan pirmie uzvaras svētki, gan arī Jāņi.

Cēsu kauju vietu, personu un notikumu precizēšanai ļoti vērtīgs avots ir Cēsu pulka pirmā komandiera Krišjāņa Berķa pārskata: „2. Cēsu kājnieku pulka kauju apraksts sākot no 6.jūnija līdz 3. jūlijam 1919.g.” ar 1921. gada 13. aprīli datētā manuskripta noraksts, kas vēlāk papildināts ar roku ierakstītiem precizējumiem. Pārskatam pievienotas arī karadarbības shēmas. Minētais dokuments glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā Cēsu pulka fondā. Faktiski tā ir apskatāmā perioda pulka vēsture, kas sarakstīta balstoties gan uz komandiera paša pierdzēto, gan lielu daudzumu operatīvo dokumentu, tostarp izlūku ziņojumiem. K. Berķim tolaik, nepilnus divus gadus pēc notikumiem, bija ļoti maz iespēju ietekmēties no citu rakstītā. Savukārt viņa paša manuskripts vairākkārt izmantots publikācijās stipri rediģētā veidā, īpaši pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, kurā viņš bija aktīvs dalībnieks. Taču arī rediģētie materiāli satur nozīmīgas ziņas par Cēsu kauju vietām un dalībniekiem.
(Attēli no autora arhīva)

Avoti un literatūra:
Berķis K. 2. Cēsu kājnieku pulka kauju apraksts sākot no 6.jūnija līdz 3. jūlijam 1919.g. – Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1493-1-761, 1.-42.lapa.
Berķis K. Kaujas gājiens uz dienvidiem.. Militārais Apskats. 1934.g. , Nr.7., 1173.-1183.. lpp.
Berķis K. Pirmās Cēsu kaujas pirms 15 gadiem. Militārais Apskats. 1934.g. , Nr.8., 1371.-1375. lpp.
Berķis K. Varonīgo Cēsu kauju atblāzma pēc 15 gadiem. Militārais Apskats. 1934.g., Nr.9., 1572.-1590. lpp.
Berķis K. Kā cēsinieki uz visiem laikiem atbrīvoja Cēsis.Militārais Apskats. 1934.g. , Nr.10., 1776.-1779. lpp.
J.A. 10 gadus atpakaļ bij. Cēsu pulka 8. skolnieku rota uzsāka cīņas pret landesvēru. Pēdējā Brīdī, Nr.124., 06.06.1929.

Raksta autors: Tālis Pumpuriņš, Dr.hist.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks