Sākums > Kornēlijs Veitmanis
Kornēlijs Veitmanis 1916. gada 28. augustā. Ķeizarienes Katrīnas
II Maskavas I kadetu korpusa beigšanas apliecībai pievienotais foto,
uz kura palikuši sarkanas lakas zīmoga fragmenti.
Kornēlijs Veitmanis agri kļuva patstāvīgs. Aizbrauca uz Maskavu strādāja un sagatavojās ģimnāzijas kursa eksāmeniem. Pēc tam beidza karaskolu un Pirmā pasaules kara laikā darbojās Dienvidu frontē. Pēc cara gāšanas Krievijā, sākoties jukām visās dzīves jomās, K. Veitmanis atgriezās Vidzemē. Būdams 19 gadus vecs K. Veitmanis pieņēma drosmīgu lēmumu: vācu okupācijas apstākļos, lielinieku iebrukuma draudu gaisotnē viņš izlēma atbalstīt proklamēto Latvijas Republiku un iestāties pašaizsardzības vienībā, kas 1918. gada 8. decembrī kļuva par Cēsu rotas kodolu. Pēc Neatkarības kara ilgu laiku strādāja dažādos amatos tieslietu resorā. 1939. gada janvārī K. Veitmani negaidīti iecēla par iekšlietu ministru. Rādot piemēru likuma par uzvārdu latviskošanu izpildei, K. Veitmanis 1940. gada sākumā pieņēma uzvārdu “Veidnieks”. Viņš bija pēdējais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1939-1940).
Āraišu evaņģeliski luteriskās draudzes dzimušo reģistrācijas grāmatā ieraksts liecina, ka Kornēlijs Kārlis Veitmanis dzimis 1899. gada 18.(30.) martā Rāmuļu (tagad Vaives) pagasta Dumpuru māju saimnieka Dāvida Veitmaņa un viņa sievas Jūles ģimenē. Kristībās kā krustvecāki reģistrēti ierēdnis Jānis Grūbe, Rāmuļu pagasta skolotājs Jānis Čakars, saimniekmeita Antonija Sarkane. [1] Kornēlijs auga līdz ar sešiem brāļiem un māsām, gāja ganos un veica citus lauku darbus. Pēc Vaives pagasta pamatskolas beigšanas tēvs aizsūtīja Kornēliju uz Cēsīm mācīties augstākajā tautskolā.
Pienāca 1914. gads. Karā iesaistījās aizvien vairāk valstis un kara nemiers pārņēma arī Vidzemes iedzīvotājus. “Dumpuru” saimnieka dēlam Kornēlijam 15 gadu vecumā bija jākļūst patstāvīgam. Viņa ceļš veda uz Maskavu. Dienā rakstveža darbs Maskavas galvenajā kara hospitālī un muitas pārvaldē, vakaros – mācības, lai sagatavotos eksterna eksāmeniem. K. Veitmanis 1916. gadā sekmīgi nokārtoja ģimnāzijas kursa eksāmenus ķeizarienes Katrīnas II Maskavas I kadetu korpusā (pielīdzināms Krievijas septiņklašu reālskolas kursam), iegūstot arī jaunākā apakšvirsnieka – junkura – dienesta pakāpi. 1917. gada augustā K. Veitmanis beidza Maskavas Aleksandra kara skolu ar I šķiras diplomu. Viņu tūlīt nosūtīja dienēt Krievijas 74. kājnieku pulkā, kas atradās Krievijas dienvidu frontē. Taču jau 1917. gada februārī, pēc Krievijas cara gāšanas, arī armijā, tāpat kā valstī, valdīja jukas. K. Veitmanis nolēma mērot bīstamu ceļu uz mājām. Rāmuļos viņš atgriezās 1918. gada sākumā.
Dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī K. Veitmanis lēma – jāiet aizsargāt jauno valsti! Tāpēc K. Veitmanis 1918. gada 25. novembrī pievienojās Cēsīs pašaizsardzības vienībai, kas pēc Vidzemes apgabala apsardzības priekšnieka Jāņa Apiņa 8. decembra rīkojuma par rotu izveidi Vidzemes pilsētās kļuva par Cēsu rotas kodolu. Cēsu rota gatavojās cīņai ar iebrūkošo Padomju Krievijas Sarkano armiju, kuras rindās bija arī latviešu strēlnieki. Lai saprastu ienaidnieka izvietojumu tika organizēti izlūku gājieni. Leitnants K. Veitmanis 1918. gada decembrī piedalījās izlūku gājienos Ieriķu- Gulbenes virzienā. K. Veitmanis saaukstējās, smagi saslima un nespēja atkāpties līdzi Cēsu rotai. Viņš palika lielinieku varā. Cēsu apriņķa revolucionārais tribunāls 1919. gada 19. martā atklātā sēdē izskatīja K. Veitmaņa un vairāku citu apcietināto personu lietas. Apcietinātos apvainoja kontrrevolucionārā rīcībā. Tiesas spriedums bija ļoti “maigs” salīdzinājumā ar to, ka daudzus cēsniekus un apkārtnes iedzīvotājus lielinieki nošāva bez iepriekšēja tiesas sprieduma. Revolucionārais tribunāls atzina visus par vairāk vai mazāk vainīgiem un nosprieda, ka Kornēlijam Veitmanim jāstrādā 3 mēneši sabiedriskie darbi. [2]
Kornēlijs Veitmanis, Latvijas Republikas iekšlietu ministrs.
1939. gada 18. janvāris – 1940. gada 21. jūnijs.
Atkāpjoties 1919. gada pavasarī, lielinieki K. Veitmani aizveda līdzi uz Latgali un ieslodzīja Daugavpils cietumā, no kura viņam izdevās izbēgt. Lai turpinātu dienestu Latvijas nacionālajos bruņotajos spēkos, K. Veitmanis 1920. gada 1. martā pieteicās Daugavpils apriņķa komendantūrā. Tā kā Neatkarības karš faktiski bija beidzies, K. Veitmani iecēla par Dagdas iecirkņa komendantu. [3]
Jāatzīmē, ka Neatkarības karā piedalījās Kornēlija Veitmaņa vecākais brālis Arvīds Aleksandrs Veitmanis. 1919. gada 2. jūnijā Arvīds brīvprātīgi iestājās Ziemeļlatvijas brigādē. Viņš cīnījās pret lieliniekiem un landesvēru. Vai Arvīds zināja, ka brālis atrodas lielinieku varā? Jautājums paliek neatbildēts. Vai Kornēlijs, atrodoties pie Daugavpils, zināja, ka brālis Arvīds 1919. gada 6. jūnijā krita cīņā pret landesvēru Meijermuižas apkārtnē? Iespējams, – par to uzzināja vēlāk, kad pats aizbēga no lielinieku gūsta. Virsleitnantam Arvīdam Aleksandram Veitmanim (1896-1919) par varonību Cēsu kaujās pēc nāves, 1921. gadā, piešķīra Lāčplēša kara ordeņa III šķiru. [4]
Kornēlijs Veitmanis 1922. gada aprīlī demobilizējās, atgriezās dzimtajā pusē un iestājās Cēsu apriņķa policijā, kur viņu norīkoja par Drabešu pagasta vecāko kārtībnieku. Nodibinoties Cēsu aizsargu pulkam 1923. gadā, atvaļinātais leitnants K. Veitmanis iestājās šajā paramilitārajā organizācijā un uzņēmās 2. rotas komandiera pienākumus.[5]
Turpmākās Kornēlija Veitmaņa darba gaitas saistījās ar tieslietu sistēmu. 1924. gada 6. oktobrī viņu iecēla par Cēsu cietuma priekšnieka palīgu. Tajā laikā Cēsu cietuma priekšnieks bija K. Veitmaņa cīņu biedrs virsleitnants Jānis Bambis (1888-1941). 1926. gadā K. Veitmani iecēla par Rīgas Centrālcietuma priekšnieka palīgu, 1928. gadā – par Rīgas Termiņcietuma priekšnieku. K. Veitmanis sāka tieslietu studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kuru pabeidza 1933. gadā, iegūstot cand. iur. grādu.
Par nopelniem Neatkarības karā kā Kalpaka bataljona Cēsu rotas karavīram K. Veitmanim 1929. gadā piešķīra Triju zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Nākamajā gadā pēc studiju pabeigšanas,1934., Ministru kabinets iecēla K. Veitmani par Tieslietu ministrijas Cietumu departamenta ( no 1938. gada – Kriminālpolitiskais departaments) direktoru. [6]
Zināšanu un pieredzes papildināšanai K. Veitmanis iepazinās ar līdzīgu resoru darbu Lietuvā, Polijā, Čehoslovākijā, Francijā, Beļģijā, Igaunijā. Latvijā viņš izveidoja drošības ieslodzījuma un darba nama institūcijas, racionāli izveidoja ieslodzīto nodarbināšanu un sodu izcietušo aizgādību. K.ornēlija Veitmaņa darbu valsts novērtēja, piešķirot Triju zvaigžņu ordeņa III šķiru. Starp citu – apbalvoto sarakstā līdzās bija komponista Alfrēda Kalniņa (1879-1951) vārds. [7]
Kriminālpolitiskā departamenta direktora K. Veitmaņa veiktās reformas novērtēja Starptautiskās kriminālās un penitenciārās komisijas prezidents, Itālijas augstākās tiesas priekšsēdētājs Džovanni Novelli, kurš uzaicināja viņu nolasīt referātu par ieslodzīto darba racionalizēšanu 12. starptautiskajā kongresā, kas bija paredzēts 1940. gadā Romā. [8]
Ieslodzījumu vietu reformu noteikumu un likumu skaidrojumus K. Veitmanis publicēja avīzē “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis”. Iegūto vēsturisko informāciju viņš apkopoja grāmatā “Ieslodzījuma vietas 1918 – 1938.” (Rīgā: Kriminālpolitiskais departaments, [1939]). Ar Tiesu departamenta direktoru Aleksandru Menģelsonu kopīgi sastādīja grāmatu “Tieslietu Ministrijas un Tiesu vēsture 1918-1938” ( Tieslietu ministrijas izdevums 1939.g.)
Kornēlija Veitmaņa aktīvās darbības laiks sakrita ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma uzplaukumu 1934. – 1939. gadā. Politiskajā elitē, kas bija samazināta līdz pašiem lojālākajiem Vadoņa atbalstītājiem, tomēr valdīja iekšējas nesaskaņas, konkurence un personīgas ambīcijas. Šo iemeslu dēļ Latvijas Valsts un ministru prezidents K. Ulmanis 1939. gada 17. janvārī atcēla no iekšlietu ministra amata Vili Gulbi ( 1890-1942) un viņa vietā iecēla mazpazīstamo Kornēliju Veitmani. Stājoties amatā, K. Veitmanis klātesošiem sacīja: “ Mans vēlējums būtu, lai mūs vienotu uzticība Tautas Vadonim, griba ziedot darbam visus savus spēkus un droša paļāvība valsts stiprumam un tautas labklājībai.” [9]
Arī starptautiskais stāvoklis Eiropā bija sarežģīts. Saskaņā ar 1939. gada 23. augustā Ribentropa-Molotova pakta slepenajiem līgumiem Baltijas valstīs, arī Latvijā, PSRS izvietoja savas militārās bāzes. Ar Vācijas karaspēka iebrukumu Polijā 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš. Uzrunājot Iekšlietu ministrijas darbiniekus Latvijas valsts gadadienā 1939. gada 17. novembrī, ministrs K. Veitmanis sacīja: ”Valsts labklājības labā nepieciešami uzturēt sabiedrisko mieru. Nepieciešams, lai pilsoņiem būtu nodrošināts darbs un izpeļņa, lai katrs būtu drošs par sava darba augļiem. (…) salīdzinot ar karojošām valstīm, mēs atrodamies labākā stāvoklī, varbūt vislabākā, kādā pašreiz atrodas citas Eiropas valstis.” [10] Varēja paredzēt, ka arī Latviju ieraus karā. Bet vai iekšlietu ministrs iedomājās, ka pirms tam Latviju okupēs PSRS?
Kāpjot pa amatu kāpnēm, K. Veitmanis izvēlējās arī prestižāku dzīvojamo rajonu Rīgā. Uzbūvētā māja Mežaparkā tomēr bija vienkārša: apdare no pelēcīga ķieģeļa, bez apmetuma. [11]
Nacionālās apziņas stiprināšanai viens no iekšlietu ministra K. Veitmaņa priekšlikumiem – Likuma par uzvārdu maiņu papildinājumi – tika apstiprināts Ministru kabinetā 1939. gada 21. decembrī. Par to ministrs izteicās: “Jaunais likums par uzvārdu maiņu atšķiras no līdzšinējā ar to, ka tajā noteikti izcelts tautības princips, nosakot, ka latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi un nelatvieši nevar sev izvēlēties latviskus uzvārdus.” K. Veitmanis pats parādīja piemēru: 1940. gada janvāra sākumā viņš aizpildīja anketu sava uzvārda “Veitmanis” (Weitman) latviskošanai, izraugoties uzvārdu “Veidnieks”. [12]
Iekšlietu ministra K. Veidnieka vadībā izstrādāja jaunu pilsētu pašvaldību likumu, kas paredzēja izveidot pie pilsētu ieceltajām valdēm sabiedriskas padomes. Paredzēja arī papildināt pagastu pašvaldību pārkārtošanu. Autoritārā režīma apstākļos tās bija maznozīmīgas izmaiņas demokrātijas virzienā. Savās runās iekšlietu ministrs izteica nelokāmu uzticību “Vadonim” prezidentam K. Ulmanim. [13]
K. Veidnieks bija pēdējais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs – līdz 1940. gada 20. jūnijam, vēl trīs dienas pēc Latvijas okupācijas. Par jauno iekšlietu ministru iecēla pazīstamo rakstnieku Vili Lāci (1904-1966). [14]
K. Veidnieku kopā ar dzīvesbiedri Austru 1940. gada jūlijā izsūtīja uz Padomju Savienības pilsētu Kirovu (bijušo Vjatku), kur pratināja abus. 1941. gada 28. aprīlī Kirovas apgabala Tiesas krimināllietu kolēģija saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa (1926. g. redakcijā) 58. – 13. pantu “par aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību” piesprieda K. Veidniekam augstāko soda mēru – nošaušanu ar mantas konfiskāciju. K. Veidnieku apcietināja 1941. gada 24. jūnijā pēc Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Spriedumu grozīja 1941. gada 18. septembrī KPFSR Augstākās Tiesas kolēģijas lēmumā, nosakot brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Ziemassvētkos K. Veidniekam atļāva 5 minūšu satikšanos ar sievu Austru. Pēc tam Austru izsūtīja uz Karagandas nometni, Kornēliju – uz Vjatkas labošanas darbu nometni (Vjatlagu).
K. Veidnieks nomira 42 gadu vecumā 1942. gada 12. janvārī Kirovas apgabala Vjatlaga 7. lagpunkta 1. apakškomendatūrā no plaušu iekaisuma. Austra Veidniece atgriezās Latvijā, atguva īpašumā kopīgi uzcelto māju Mežaparkā. Atveda līdzi sāpīgas un rūgtas atmiņas. [15]
Tikai 1958. gadā ziņa par Latvijas Republikas pēdējā iekšlietu ministra Kornēlija Veidnieka nāvi izsūtījumā PSRS nometnē sasniedza Kalpaka bataljona cīņu biedrus Austrālijā un akadēmiskās apvienības “Austrums” vecbiedrus Amerikā, par ko lasāms avīzēs ievietotajos nekrologos. [16]
1 Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 6739. fonds, 2. apraksts, 6. lieta, 6. lp.– Āraišu draudzē 1899. gadā dzimušie.
2 Ķīselis, J. Vadības maiņa mūsu resorā. – Policija. 1939. gada janvāris. – 4. lpp.; Cēsu Apriņķa Strādnieku un Bezzemnieku Padomes Ziņotājs. Nr. 15, 28.03.1919.
3 Ķīselis, J. Vadības maiņa mūsu resorā. – Policija. 1939. gada janvāris. – 4. lpp.; LVVA 7427. fonds, 1.apraksts, 6866. lieta, 6. lp.; Cēsu Vēstis. Nr. 290, 20.01.1939.; LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta – Kalpaka bataljona dalībnieku biogrāfisko datu anketas; Brīvā Zeme. Nr. 5, 07.01.1939.
4 Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1995. – 552. lpp.
5 Ķīselis, J. Vadības maiņa mūsu resorā. – Policija. 1939. gada janvāris. – 4. lpp.;10. Cēsu aizsargu pulks 10 gados. [Cēsīs]: 10. Cēsu aizsargu pulka izdevums, 1934. – 11.,12. lpp.
6 Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta; 7427. fonds, 1. apraksts, 12375. lieta – studenta kartīte; Valdības Vēstnesis. Nr.256, 11.11.1929.
7 Valdības Vēstnesis. Nr. 262, 17.11.1937.
8 Pašvaldību Darbinieks. Nr. 1, 01.01.1939.
9 Pumpuriņš, T. V., Cīrulis, I., Ķikuts, T. Latvijas valsts dibinātāji. Rīgā: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, 2018. – 97. lpp.; Pašvaldības Darbs. Nr. 2, 01.02.1939.
10 Pagasta Dzīve. Nr. 23, 01.12.1939.
11 Brīvība. Nr. 3, 01.03.1995.
12 Jaunākās Ziņas. Nr. 291, 22.12.1939.; Jaunākās Ziņas. Nr. 12, 16.01.1940.
13 Pašvaldības Dzīve. Nr. 1, 01.01.1940.
14 http://www.iem.gov.lv/lat/ministrija/vesture/ skatīts 13.03.2019.
15 https://timenote.info/lv/Janis-Volonts – skatīts 22.03.2019.; LNA Latvijas Valsts arhīvs, 1986. fonds, 1. apraksts, 44879. lieta; Lukjanskis, E. Iekšlietu ministra kundze. – Neatkarīgā Rīta avīze. Nr. 195, 25.08.1995.
16 Krīpēns, A. Ardievas K. Veidniekam. – Austrālijas Latvietis. Nr.448, 09.08.1958.; Laiks. Nr.49, 18.06.1958., 6.,7.lpp.
Autore: Dace Cepurīte
