Elmārs Smilga

Cēsu pilsētas evaņģēliski luteriskās vācu draudzes dzimušo reģistrācijas grāmatā ierakstīts viņa kristītais vārds “Elmars”, piedzimis 1899. gada 11. (23.) februārī; tēvs – skolotājs Mihaels (Miķelis) Smilga, māte – Jūlija, dzimusi Liberte. Kristībās kūmās stāvēja viņa 20 gadus vecākais brālis Arveds, māsa Millija, tēva brālis Dr. med. Augusts Smilga un viņa sieva Alise. Kristībās piedalījās mātes brālis Mārtiņš Liberts un Gustavs Linde. Cēsu Sv. Jāņa baznīcā 20. aprīlī Elmaru nokristīja sirmais mācītājs G. K. Fīrhufs (1828-1907). Vecāki 1909. gadā dzīvoja Cēsīs, Palasta ielā 4. [1]
Pēc pamatizglītības programmas apgūšanas Elmārs Smilga turpināja mācības tolaik prestižajā Vidzemes ģimnāzijā Bērzainē. Taču mācības bija jāpārtrauc, jo 1. pasaules kara fronte pienāca pie Daugavas, Krievijas XII armijas štābs 1915. gada vasarā izvietojās ģimnāzijas ēkās Bērzainē. Mācību kursu E. Smilga pabeidza Petrogradā (Sanktpēterburgā) G. A. Videmaņa ģimnāzijā.[2]

Pirmais pasaules karš ieviesa korekcijas visu iedzīvotāju dzīvēs. E. Smilga 1916. gada rudenī brīvprātīgi iestājās Krievijas armijas dienestā – iedzīvotāju evakuācijas 134. punktā. Tajā laikā viņu apmācīja ierēdņa darbā un pēc pārbaudījuma nokārtošanas viņš ieguva kara laika ierēdņa kvalifikāciju. 1917. gadā E. Smilga dienēja Krievijas armijas 54., 55. transporta divīzijā; pēc tam bija 187. kājnieku divīzijas lazaretes darbvedis. Pēc boļševiku Oktobra apvērsuma vairākas armijas vienības izjuka, tika pārformētas. [3]

E. Smilga no armijas atvaļinājās 1918. gada 18.februārī. Pēc divām dienām Cēsis ieņēma vācu armijas vienības. Vācu okupācijas laikā E. Smilga kopā ar vecākiem dzīvoja mātes dzimtas mājās Vaives pagasta Vec-Libertos [4], kur droši vien rudenī uzzināja par Latvijas valsts proklamēšanu, kā arī par Apsardzības (Aizsardzības) ministrijas aicinājumu avīzē “Līdums” brīvprātīgi pieteikties Cēsīs apsardzībai un kārtības uzturēšanai. 11. decembrī E. Smilga pieteicās Cēsu rotā, kas bija nodibināta ar Apsardzības ministra J. Zālīša 8. decembra rīkojumu. E. Smilgas brālēns Gerhards Smilga iestājās vācu landesvērā, lai arī cīnītos pret lieliniekiem.[5] Tomēr lielinieku uzbrūkošais karaspēks bija daudzskaitlīgāks, tāpēc Cēsu rotas un vācu zemessardzes vienības atkāpās uz Rīgu, pēc tam uz Jelgavu. E. Smilga īsu brīdi bija Cēsu rotas komandiera adjutants.

Izveidojot Latviešu atsevišķo brigādi (1919.g. martā), Cēsu rotu pārveidoja par Cēsu bataljonu un iekļāva jaunizveidotajā brigādē. E. Smilga kļuva par brigādes Intendantūras darbvedi, vēlāk – par armijas saimniecības pārvaldes Apavu apgādes nodaļas kontrolieri. Nodibinoties Latvijas kara skolai, Elmārs Smilga bija viens no pirmajiem kursantiem. Mācību laikā viņš ieguva kaprāļa, seržanta dienesta pakāpes, bet beidzot Kara skolu 1920. gada 20. maijā viņu paaugstināja par leitnantu. E. Smilgu nosūtīja dienēt 2. Ventspils kājnieku pulkā par ložmetēju rotas jaunāko virsnieku. Nākamajā gadā viņu iecēla par Instruktoru skolas rotas vada komandieri.  E. Smilgas dienesta biedrs Oskars Caunītis (1899-1977) savās atmiņās raksta, ka Cēsu rotas krūšu nozīme (1921. gadā) izgatavota pēc E. Smilgas zīmējuma. “1921.g. 3. XII atvaļināts” – ieraksts virsnieka anketā bez paskaidrojumiem.[6] Tolaik Elmāram Smilgam bija 23 gadi. Varam tikai minēt, vai tā bija vienkārši atteikšanās no dienesta, vai veselības problēmas liedza to darīt. Vai tādēļ, lai kļūtu par Vaives pagasta Vec-Libertu māju īpašnieku un pārņemtu saimniekošanu. Vec-Liberti bija Elmāra mātes senču mājas, kuras mātes brālis Mārtiņš Andreass Liberts (miris 1903. gadā 37 gadu vecumā), būdams bez pēcnācējiem, novēlēja savas māsas Jūlijas vīram Miķelim Smilgam (1852-?). [7] Elmāra īpašumā nonāca vēsturiska vieta. Te savulaik atradās hernhūtiešu brāļu draudzes saiešanas nams.

Taču vispirms E. Smilga apņēmās sakārtot dokumentus par obligācijām, ko bija izdevis iepriekšējais saimnieks Mārtiņš Liberts, arī Elmāra māte Jūlija Smilga dzimusi Liberte izdevusi obligācijas par labu Elmāra māsai Millijai un brālim Arvedam, kurš bija kļuvis par pazīstamu rakstnieku un žurnālistu. Visi maksājumi bija nokārtoti Cēsu krājaizdevu kasē, bet Elmārs nevarēja saņemt atpakaļ obligācijas, jo tās kara laikā bija pazudušas. Tāpēc vajadzēja tiesas apstiprinājumu, ko viņš arī saņēma. [8]
Laiks bija apņemt sievu. Elmārs Smilga un Anna Kreile (dz. 1902. gadā) apprecējās 1924. gada 21. aprīlī Rīgā.[9]

Tad jaunais Vec-Libertu saimnieks Elmārs Smilga kopā ar  kaimiņu mājās dzimušo Mākslas akadēmijas studentu Vilhelmu Eicenu (1905-1942)  savu senču Libertu, pēdējo lībiešu piemiņai māju pagalmā tajā vietā, kur bija brāļu draudzes saiešanas kambaris uzcēla viņiem pieminekli.[10] Tā pamatne vēl saglabājusies.
Savā saimniecībā E. Smilga nolēma attīstīt sugas lopu audzēšanu. Pēc 15 gadu rūpīga darba, 1938. gadā, E. Smilga šajā nozarē saņēma sudraba medaļu. [11]
Lauku saimniecībā joprojām izmantoja arī zirgus. Bet zirgu varēja audzēt arī priekam un ar to piedalīties skriešanās sacensībās. E. Smilga ar savu zirgu “Lellis” 1927. gadā 1. un 2. maijā piedalījās Latvijas zirgu audzētāju biedrības Cēsu nodaļas  rīkotajās zirgu sporta sacensībās Kalnamuižā pie Cēsīm. “Tās bija pievilkušas neredzēti lielu skatītāju vairumu. Pāri par 3000 cilvēku. (…) Sacīkstēs ņēma dalību 2 hipodroma, 12 zemturu, 11 aulekšotāju un 10 smagumu vilkšanas zirgi. (…) Aulekšošanas sacīkstēs uz 600 m 3. godalgu no zemkopības ministrijas un 20 Ls  ieguva 2 zirgi. Viens no tiem zirgs “Lellis” par laiku 1 min., īpašnieks Elmārs Smilga no Vaives pag. Vec-Libertiem. [12]

Tomēr hipotekāro kredītu dēļ a/s “Latvijas Kredītbanka” jau no 1933. gada uzturēja prasību E. Smilgam atmaksāt aizņēmuma daļu un sakrājušos procentu summu. Tāpēc izsludināja E. Smilgas saimniecības daļas “Vec-Liberti 2” nekustamās mantas pārdošanu izsolē. Gadu no gada izdevās samaksāt gadā noteikto parādu, taču sludinājumi par izsoli atkārtoti tika publicēti avīzē “Valdības Vēstnesis” vēl 1936. gadā. [13]
Dienests armijā bija pieradinājis E. Smilgu pie disciplinētības un kārtības. Šos ieradumus viņš  realizēja iestājoties Aizsargu organizācijā, piedalījās Cēsu aizsargu pulka dibināšanā 1923. gadā. Kā atvaļināts leitnants viņš kļuva par 3. rotas komandieri. 1931. gadā E. Smilgu iecēla par jaunizveidotā ķīmiskā dienesta gāzu virsnieku.

Lai atzīmētu 10. Cēsu aizsargu pulka 10 pastāvēšanas gadus, pulka komandieris uzaicināja visu nodaļu priekšniekus iesūtīt ziņas par nodaļu darbību. Atsūtītās ziņas un fotogrāfijas  pulka gāzu virsnieks Elmārs Smilga apkopoja un sarakstīja grāmatu “Cēsu aizsargu pulks 10 gados”. 1936. gadā viņu iecēla par pulka bibliotēkas pārzini. [14]
Vēlme darboties E. Smilgu mudināja saistīties ar vēl kādu “dienestu” – 1934. gadā viņš iestājās Cēsu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā. [15]
Pirmo apbalvojumu E. Smilga saņēma Latvijas valsts pastāvēšanas 5. gadadienā 1923. gadā. Tā bija Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme. 1928. gadā “Par izcilus nopelniem organizācijas darbā” E. Smilga 1928. gadā saņēma Aizsargu organizācijas Nopelnu krustu. Tajā pašā gadā E. Smilgu, bijušo Kalpaka bataljona Cēsu rotas kara ierēdni, atvaļinātu leitnantu un aizsargu pulka ķīmiskā dienesta virsnieku, apbalvoja ar Trīszvaigžņu ordeņa V šķiru. [16]

Piedzīvojis padomju okupāciju 1940./1941.g. un vācu okupāciju 1942.- 1944. gadā, Elmārs Smilga, tuvojoties padomju armijai, emigrēja. Par viņa mītnes zemi kļuva Zviedrija, kur viņš iestājās Daugavas Vanagu Halstahamaras nodaļā. Elmārs Smilga aizgāja mūžībā 60 gadu vecumā 1958. gada 27. jūlijā, apglabāts Vesterosā. [17]

1 LNA Latvijas valsts vēstures arhīvs 235. fonds, 4. apraksts, 517. lieta – Cēsu pilsētas draudze, vācu dzimušie, 201.lp.; Adolf Rihters Baltische Verkehrs- und Adressbücher. Band I. Livland. Riga, 1909. – 213. lpp.
2 Krievijas Centrālā Valsts arhīva kinofotodokumentu arhīvā glabājas albūms ar fotogrāfijām; http://www.citywalls.ru/house6440.html
3 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 147. lp.; http://ria1914.info/index.php?title=187-%D1%8F_%D0%BF%D0%B5%D1%85%D0%BE%D1%82%D0%BD%D0%B0%D1%8F_%D0%B4%D0%B8%D0%B2%D0%B8%D0%B7%D0%B8%D1%8F – skatīts 21.02.2019.
4 https://timenote.info/lv/Elmars-Smilga – skatīts 21.02.2019.; LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 147. lp.
5 G. Smilga (1898-1973) tomēr kļuva lojāls Latvijas valstij. Jau kara laikā viņš bija ieguvis medicīnas doktora grādu. No 1920. gada sāka strādāt par ārstu Rīgā, bet 1944. gada rudenī emigrēja uz Vāciju. – Fraternitas Rigensis 1823-1979. Album Fratrum Rigensium. [1981] – 475. lpp.
6 https://timenote.info/lv/Elmars-Smilga – skatīts 21.02.2019.; Lāčplēsis. 01.11. 1974.
7 Latvis. Nr. 1521, 31.10.1926.
8 Valdības Vēstnesis. Nr. 89, 28.04.1923.
9 Cēsu ev. lut. lauku draudzes personālgrāmata, 416. lpp. – CM 107897
10 Latvis. Nr. 1514, 23.10.1926.
11 Cēsu Vēstis. Nr. 260, 23.06.1938.
12 Pēdējā Brīdī. Nr. 50, 03.05.1927.
13 Valdības Vēstnesis. Nr. 255, 09.11.1936.
14 Cēsu aizsargu pulks 10 gados. [Cēsīs]: 10. Cēsu aizsargu pulka izdevums, 1934. -11.-12. lpp., 39. lpp.- CM 115004; Cēsu Nedēļa. Nr. 29, 01.02.1933.; Cēsu Vēstis. Nr. 54, 13.07.1934.; Cēsu Vēstis. Nr. 131, 03.01.1936.
15 Cēsu Vēstis. Nr. 77, 21.12.1934.
16 Latvis. Nr. 2000, 19.06.1928.; Valdības Vēstnesis. 17.11.1928.
17 Daugavas Vanagi. 01.09.1958.