Sākums > Eduards Akermanis
Eduards Akermanis, ieguvis medicīnas doktora grādu Kazaņā, sāka ārsta praksi Viesītē, bet lielāko sava mūža daļu- 30 gadus – bija Cēsu apriņķa ārsts, no 1919. gada līdz 1932. gadam – Latvijas Sarkanā Krusta Cēsu sanatorijas vadītājs. Viņš aktīvi iestājās par Latvijas valsts neatkarību, iesaistoties Cēsu Demokrātiskajā savienībā; publicēja rakstus par skolnieku veselību, par Latvijas iedzīvotāju demogrāfisko stāvokli. Kā Latvijas patriots darbojās Aizsargu organizācijā.
Dr. med. Eduards Akermanis pirmajā rindā vidū, kreisajā pusē viņa sieva ārste Verena Treigute-Akermane un personāls pie lazaretes ēkas Cēsīs, Piebalgas ielā 6, 1917. gadā.
Foto no Cēsu muzeja krājuma, CM 63483.
Eduards Akermanis dzimis 1878. gada 1. (13.) februārī Zemgalē, Bauskas pagastā saimnieka Viļa Akermaņa ģimenē.[1] Rīga bija tuvu, tāpēc Eduards mācījās ģimnāzijā Rīgā. Pēc tās beigšanas E. Akermanis izvēlējās mācīties par ārstu. Lai iegūtu ārsta diplomu viņš studēja vairāk nekā 1500 km attālajā Kazaņas Universitātē. Tā bija viena no lielākajām un vecākajām universitātēm Krievijā, kur strādāja pazīstami vācu profesori. Šajā Universitātē mācījās vairāki latvieši. Piemēram, vēlākais Latvijas valsts proklamētājs sociāldemokrāts Fricis Menders, kurš atbrauca uz Kazaņas Universitāti, bēgot no Vidzemes sakarā ar vajāšanu par revolucionāro darbību. Tomēr tas viņu neglāba no apcietināšanas un izsūtīšanas uz Sibīriju. E. Akermanis 1907. gadā, ieguvis medicīnas doktora grādu, Dr. med., atgriezās Zemgalē un sāka strādāt par ārstu Eķengrāves miestā pie Viesītes (tagad – Viesītes pilsētā). Viņa nākamā sieva Verena Treigute, dzimusi Dobelē, 5 gadus jaunāka. Viņi apprecējās 1910. gadā Dobelē. Eķengrāvē 1914. gada 27. jūnijā piedzima Akermaņu meita Zenta Konstance.[2] Nākamajā dienā, 28. jūnijā, Eiropu satricināja ziņa, ka atentātā nogalināts Austrijas hercogs un Austroungārijas troņmantinieks Francis Ferdinads. Pēc mēneša sākās karš, kas aptvēra visas pasaules daļas. Kara darbība norisinājās Galīcijā (toreiz Austrijas teritorija), vēl tālu no Zemgales. Nav ziņu, kāpēc 1914. gada nogalē Akermaņa ģimene pārcēlās uz Cēsīm. Jau 1915. gada aprīļa beigās Cēsīs ieplūda bēgļi, jo vācu armija strauji tuvojās Kurzemei, un vasarā Kurzemes guberņa bija okupēta. Uz Cēsīm pārcēlās Rīgas bēgļu apgādes nodaļa ( vēlāk – Baltijas bēgļu apgādes komiteja). 1915. gada 24. augustā atvēra lipīgo slimību 50-vietīgu bēgļu lazareti un ambulanci Cēsīs, Jaunā (tagad Piebalgas) ielā 6, Dr. med. E. Akermaņa vadībā. Viņa sieva ārste V. Treigute-Akermane ( 1883-1970) pārzināja otru Cēsīs atvērto bēgļu lazareti un ambulanci.[3] Bēgļu un vietējo iedzīvotāju ārstēšanas aktuālo jautājumu risināšanai sasauktajā ārstu kongresā Pēterburgā latviešu ārstus 1916. gada aprīlī pārstāvēja arī Dr. med. E. Akermanis no Cēsīm.[4] Ar paziņojumu “Cēsu Avīzē” Baltijas bēgļu apgādes komiteja atgādināja cēsniekiem, ka “sevišķi ar lipīgām slimībām saslimušos nekavējoši uzņem bēgļu slimnīcās”. [5]
Karš turpinājās, no pozīciju kara pārejot aktīvā kara darbībā. Tā rezultātā 1918. gada februāra beigās Cēsis, Vidzemi, arī Igaunijas teritoriju okupēja vācu armija.
Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī Dr. med. E. Akermanis iesaistījās politiskajās norisēs, iestājoties Cēsu Demokrātiskajā savienībā.[6] Vēlāk kā radikāldemokrātiskās partijas pārstāvis viņš 1918. gada 5. decembrī parakstīja Cēsu politisko partiju un sabiedrisko organizāciju iesniegumu Latvijas Pagaidu valdības iekšlietu ministram ar lūgumu apstiprināt amatā viņu ievēlēto Cēsu apriņķa priekšnieku, lai kārtotu apsardzības jautājumu un pārzinātu apriņķa administratīvās lietas.[7] Jāpiebilst, ka šajā laikā jaunās valdības Apsardzības ministrs J. Zālīte aicināja brīvprātīgi pieteikties bijušos latviešu virsniekus, karavīrus un citus pilsoņus pašaizsardzībai un kārtības uzturēšanai.[8] Tomēr lielinieku uzbrukums bija spēcīgs, tāpēc Latvijas cīnītāji decembra beigās atkāpās.
Tajā laikā Dr. E. Akermanis vadīja karavīru lazareti, ko jau 1918. gada aprīlī no Tērbatas (Tartu) pārcēla uz bijušo vasarnīcu “Baltica” Cēsu Gaujmalā. Gada nogalē tās vadītājs Dr. med. J. Jankovskis aizbrauca uz Rīgu, atstājot lazareti, ko jau drīz pārveidoja par Latvijas Sarkanā Krusta sanatoriju. Dr.med. E. Akermanis bija tās vadītājs no 1919. gada līdz 1932.gadam. [9]
Bet, runājot vēl par 1919. gadu, jāatzīmē, ka 6. jūnijā ārstu Akermaņu ģimenē piedzima trešā meita Ilga Silvija.[10] Meitene piedzima tajā dienā, kad sākās Latvijai nozīmīgās Cēsu kaujas pret vācu landesvēru un Dzelzsdivīziju. Kamēr Neatkarības karš turpinājās Rīgas virzienā un Latgales reģionā, Cēsīs 1919. gada jūlijā sākās demokrātiskās varas nostiprināšana, ikdienas dzīves sakārtošana, kurā aktīvi piedalījās Dr. med. E. Akermanis. Viņš kļuva par Cēsu apriņķa ārstu. 1920. gada aprīlī viņu ievēlēja par Cēsu pilsētas domes skolu valdes locekli.[11] Informācija par skolām un mācību apjomu rosināja Dr. med. Akermani publicēt savus vērojumus un pārdomas. Raksta nosaukums “Bērnu pārpūlēšana skolas darbā” liecina par izvirzīto jautājumu, ko Akermanis saistīja arī ar nepietiekamu fizisko slodzi skolās. Ārsts rakstīja arī par Latvijas mēroga problēmu -“Mūsu bērnos – mūsu nākotne”, domājot par iedzīvotāju skaitu un dzimstību. [12]
Dr. med. E. Akermanis iesaistījās 1925. gadā nodibinātās Vidzemes patronāta biedrības Cēsu nodaļas dibināšanā un viņu ievēlēja par valdes locekli. Patronāta biedrība rūpējās lai no cietuma atbrīvotie, ieslodzītie un viņu ģimenes nepieciešamības gadījumā saņemtu apģērbu vai nelielu naudas pabalstu.[13]
Cēsu pilsētas domes revīzijas komisijā Dr. med. E. Akermani ievēlēja 1928. gadā.[14]
Dr. med. Eduardam Akermanim un viņa sievai Dr. med. Verenai Akermanei bija arī sava ārsta prakse Cēsīs, Gaujas ielā 5, kas bija arī viņu ģimenes dzīves vieta.[15]
Kā Cēsu apriņķa ārstam Dr. med. E. Akermanim bija pienākums pārzināt lauku ārstu darbību, sanitāro stāvokli apriņķa skolās. Mazpilsētu un lauku ārsti apvienojās vienā biedrībā 1925. gadā. Dr. med. E. Akermani gada sapulcē ievēlēja biedrības valdē, ko pārstāvēja pavisam trīs ārsti. Nākamajā gadā biedrībai piepulcējās Rīgas ārsti, tādēļ izveidoja Latvijas profesionālo ārstu biedrību, kuras valdē ievēlēja arī Cēsu apriņķa ārstu Dr. med. E.Akermani. Kā Labklājības ministrijas veselības departamenta pārstāvis Dr. med. E. Akermanis apsveica Cēsu kolēģus izremontētās slimnīcas atklāšanā Bērzaines ielā. Bet vēlāk Cēsīs viņu ievēlēja par Veselības veicināšanas biedrības valdes locekli.[16]
Kā apriņķa ārstam Dr. med. E. Akermanim bija jāveic arī ļoti prozaisks darbs, proti, jāpiedalās komisijā, kura kontrolēja vietējo miesnieku darbnīcas un skārņus. Par bojātas gaļas turēšanu sastādīja protokolus un noteica sodus. Jāveic sekcija pašnāvībā aizgājušajam, auto negadījumā bojā gājušajai, pirtī tvana gāzē nosmakušajam.[17] Sanitārās kontroles pārraudzību Dr. med. E. Akermanis veica, sasaucot Cēsu iecirkņa ārstu konferenci Skujenē. Pārrunāja jautājumus par skolu un rajonu ārstu sanitāro darbību, par ūdens apgādi laukos un aku sanitāro stāvokli.[18]
1932. gadā Cēsu apriņķa ārsta pārvaldāmajai teritorijai pievienoja daļu Madonas apriņķa.[19] Dr. med. E. Akermaņa aktīvo darbību novērtēja ar valsts apbalvojumu. Triju Zvaigņu ordeņa IV šķiru Cēsu apriņķa ārstam Dr. med. Eduardam Akermanim piešķīra ar 1928. g. 14. novembra lēmumu.[20]
Ar lekcijām par sanitāro noteikumu ievērošanu un higiēnu Dr. med. E. Akermanis uzstājās dažādās auditorijās. Bieži kā lektoru viņu uzaicināja 10. Cēsu aizsargu pulka organizētajos pasākumos. Acīmredzot, Akermanis aizsargos saskatīja Latvijas balstu, atzinīgi novērtēja aizsargu izglītošanos, militāro apmācību un sporta aktivitātes un tās atbalstīja. 10. Cēsu aizsargu pulka šaušanas sacensību balvām E. Akermanis dāvāja sudraba ēdamkarotes. Tās saņēma 3. vietas ieguvējs.[21]
1936. gadā Dr. med. E. Akermani apstiprināja par 10. Cēsu aizsargu pulka 1. bataljona ārstu, kā arī ievēlēja pulka goda tiesā. E. Akermanis piedalījās arī rudens manevros. Viņš pārzināja sanitāro dienestu.[22] Par sekmīgu un aktīvu darbību aizsargu organizācijā 1939. gada 29. martā viņam piešķīra Aizsargu organizācijas Nopelnu krustu. [23] Savu patriotismu Dr. med. E. Akermanis izpauda arī ar ziedojumiem. Uzvaras laukuma izbūvei Rīgā viņš ziedoja 20 latus 1936. gadā. Kopā iedzīvotāji saziedoja vairāk nekā 511 000 latu. Cēsu pulka skolnieku rotas pieminekļa uzcelšanai ārsts Akermanis ziedoja 10 latus.[24] Padomju okupācijas vara 1940. gada jūnijā ieviesa savas izmaiņas ekonomikā, sabiedriskajā dzīvē. Par to vācu laikā iznākošajā avīzē “Cēsu Vēstis” Dr. med. E. Akermanis rakstīja: “… boļševiku radītie haotiskie saimnieciskie apstākļi un smagie dvēseles pārdzīvojumi, kam bija padota latvju tauta, sagatavoja auglīgu zemi sērgām un pašnāvībām…(…) Kā ziemas mēnešos neparasta parādība visu pagājušo ziemu Cēsīs un apkārtnē plosījās lipīga caureja, kas pēc savas bakterioloģiskās būtības uzskatāma kā vieglas formas dizentērija (asinssērga). Šī slimība uzskatāma kā lielas netīrības sekas, kas stāvēja cēloniskā ciešā sakarībā ar namu nacionalizāciju (…) un tāpat ar pilsētas pieblīvēšanu ar svešiem nekulturāliem elementiem – boļševiku komisāriem, poļitrukiem un to ģimenēm.” [25]
Otrais pasaules karš pārvilka svītru profesionālajai, sabiedriskajai dzīvei un darbam. Lai izbēgtu no jau pieredzētās padomju okupācijas, 1944. gada vēlā vasarā Akermaņi devās uz Vāciju. Pārvietoto personu nometnēs Akermaņi pavadīja 5 gadus. Arī tur Dr.med. E. Akermanis darbojās kā bēgļu ārsts. 1950. gada aprīlī viņi izceļoja uz Kanādu. Apmetās uz dzīvi Hamiltonā, kas bija izvērtusies par lielāku latviešu centru.[26] Pēc ilgākas slimošanas Dr. med. Eduards Akermanis nomira 1954. gada 3. jūnijā. Līdzjūtību sievai un meitām ar ģimenēm izteica arī studentu vienība “Līdums” latviešu laikrakstā “Laiks”. [27]
1 Cēsu lauku draudzes personālgrāmata, 24. lpp. – Cēsu muzeja krājums, CM 107898
2 Turpat.
3 Upīte, S. Bēgļu kustība Cēsu novadā Pirmā pasaules kara laikā. – Cēsu novada vēsture II. Rakstu krājums. Cēsīs: Cēsu muzeju apvienība, 1998. – 51. lpp.; Cēsu Avīze. Nr. 13, 31.10.1917.
4 Jaunais Vārds. Nr. 83, 13.04.1916.
5 Cēsu Avīze. Nr. 13, 31.10.1917.
6 Līdums. Nr. 74,31.03.1917.
7 Latvijas Valsts vēstures arhīva 5604. fonds, 1. apraksts, 1720. lieta, 1. lp.
8 Līdums. Nr. 232, 05.12.1918.
9 Valsts rehabilitācijas slimnīca “Cēsis” Vēsture. Sastādītāja G. Seisuma. Cēsīs, 1993.
10 Cēsu lauku draudzes personālgrāmata, 24. lpp. – CM 107898
11 Sociāldemokrāts. Nr. 54, 06. 04.1920.
12 Nākotnes Spēks. Nr. 3, 01.03.1925.; Cēsu Avīze. Nr. 174, 24.05.1930.
13 Valdības Vēstnesis. Nr. 235, 19.10.1926.
14 Latvis. Nr. 1889, 31.01.1928.
15 Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. Nr. 12, 01.12.1927., 14. lpp.
16 Latvis. Nr. 1145, 28.07.1925., Nr. 1399, 08.06.1926., Nr. 1605, 13.02.1927.; Cēsu Vēstis. Nr. 298, 17.03.1939.
17 Policijas Vēstnesis. Nr. 59, 01.08.1924.; Jaunākās Ziņas. Nr279, 08.12.1937; Rīts. Nr.73, 14.03.1935; Pēdējā Brīdī. Nr.279, 08.12.1929.
18 Brīvā Zeme. Nr. 178, 11.08.1937.
19 Vidzemes Vēstnesis. Nr. 196, 18.02.1932.
20 Valdības Vēstnesis,. Nr. 262, 17.11.1928., 10. lpp.
21 Cēsu Vēstis. Nr. 12, 22.09.1933.
22 Brīvā Zeme. Nr. 180, 12.08.1936.; Cēsu Vēstis. Nr. 174, 30.10.1936.; Cēsu Vēstis. Nr. 275, 07.10.1938.
23 https://timenote.info/lv/Eduards-Akermanis – skatīts 12.02.2019.
24 Cēsu Vēstis. Nr.256, 26.05.1938.; Jaunākās Ziņas. Nr. 165, 25.07.1936.
25 Cēsu Vēstis. Nr. 4, 23.01.1942.
26 Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienība. Apkārtraksts. Nr. 99, 01.04.1971.
27 Latvija Amerikā. Nr. 46, 12.06.1954.; Laiks. Nr. 47, 12.06.1954.
Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece
