Konstantīns Grēvinks

Latvijas ģeoloģijas pamatlicējs un aizvēstures pētnieks Konstantīns Grēvinks (1819-1887).  Biogrāfiska eseja

Konstantīns Grēvinks ir Baltijas, tajā skaitā Latvijas, zinātniskās ģeoloģijas iedibinātājs. Apceļodams Baltiju viņš galvenokārt pievērsās Vidzemes un Kurzemes zemes slāņu pētniecībai, publicējot savus pētījumus grāmatās. Latvijas vēsturniekiem K. Grēvinka vārds vairāk saistās ar arheoloģiju.

Lai gan K. Grēvinku uzskata par vācbaltu zinātnieku, viņa dzimtas saknes meklējamas Kurzemes vietējo iedzīvotāju vidū. Viņa tēvs Kaspars Johans Krieviņš-Grēvinks (Caspar Johann Krewink- Grewink) bija Sīpeles pagastā muižas vagara Jāņa Krieviņa dēls. Uzvārds ģimenei esot dots pēc dzimto māju „Krieviņi” nosaukuma.[1] Tēva uzvārds Jelgavas ģimnāzijā, bijis “Kreewing” [2], kas izrunājot vāciski skanēja kā “Grēvinks”.   Vācisko uzvārdu Kaspars Johans Grēvinks saglabāja, apmetoties uz dzīvi Vīlandē. Viņa dēls Konstantīns Kaspars Andreas Grēvinks piedzima 1819. gada 2. (14.) janvārī Vidzemes guberņas pilsētā Vīlandē (tagad Igaunija). Tēvs advokāts un Vīlandes rātskungs, mūsdienu izpratnē – pilsētas domes deputāts,  gribēja un varēja dot dēlam modernu izglītību. Iespējams, viņš bija iepazinis Vīlandes skolas jauno skolotāju Albertu Holanderu, kurš Tērbatas universitātē bija studējis teoloģija, filoloģiju un pedagoģiju, studijas papildināja Jēnā un Berlīnē modernajā teoloģijā un pedagoģijā. A. Holanders savu privāto mācību iestādi nodibināja 1825. gadā  Vecbrenguļu muižā (Alt-Wrangelshof) pie Valmieras, bet pēc gada pārcēlās uz Bērzaini pie Cēsīm (Birkenruh bei Wenden).  Neskatoties uz to, ka skola atradās tālu no mājām, 9-gadīgo Konstantīnu no Vīlandes nosūtīja mācīties pie A. Holandera uz Cēsīm.  Mācību telpas bija iekārtotas kādā bijušā nelielā fabrikas ēkā Bērzaines muižiņas teritorijā, turpat blakus – internāts.  A. Holandera skola bija domāta kā paplašināta ģimene. Viņš saprata, ka nevar cerēt uz materiāliem ieguvumiem. Savā askētiskajā dzīvesveidā viņš iesaistīja gan tuvos ģimenes locekļus un gan skolniekus. Domājams, jau sākumā A. Holanders ieviesa noteiktu dienas ritmu kāds tas bija 1850. gados. Tā bija maza noslēgta pasaule ar noteiktu kārtību: plkst. 5 no rīta celšanās, 20 minūtes mazgāšanās, apģērbšanās, tad “darba stunda”, plkst. 7 lūgšana ar Bībeles lasīšanu, tad brokastis. Plkst. 8 sākās mācības, pusdienas plkst. 13, pēc tām – garas pastaigas, kad nedrīkstēja siltākas drēbes vilkt kā tas nepieciešams. A. Holanders pats gāja kā piemērs pa priekšu. Mācības atkal no plkst. 15 līdz 17, mācību sagatavošana skolotāja uzraudzībā līdz plkst. 20, tad vakariņas un vakara lūgšana, plkst. 22 varēja iet gulēt. Skolotājs neslēpa, ka vācbaltu dižmanību uzskata par slimību.

Sākumā pie A. Holandera mācījās tikai 1 skolnieks, tad pienāca klāt vēl 3 skolnieki. Nav ziņu, cik skolnieku bija Bērzainē 1828. gadā, kad tur iestājās Konstantīns Grēvinks. Vēl nevarēja nodrošināt ģimnāzijas kursa klases, jo nebija tik daudz skolnieku un skolotāju. Pat otrādi -no A. Holandera skolas aizgāja tās līdzdalībnieks un skolotājs Dr. Karls Nikolaus Bandaus (1795-1861), sakot, ka to darījis skolas lēnā progresa dēļ, jo līdzekļi bijuši ierobežoti. Varējuši tikko vienu, kur nu divas skolotāju ģimenes uzturēt. Stāvoklis uzlabojies tikai no 1830. gada rudens. K. Grēvinks mācījās pie A. Holandera 5 gadus, no 1828. gada līdz 1833. gadam. Tas bija laiks, kad pilsoņi pārvietojās braucot zirgu ekipāžās vai ar pasta ratiem, apmainot zirgus pasta stacijās. Attālumu no Vīlandes līdz Cēsīm, 155,9 km, tolaik varēja veikt 2,5 dienās. Tāpēc Konstantīns nevarēja braukt mājās katru sestdienu, svētdienu. Pēc Bērzaines skolas beigšanas K. Grēvinks atgriezās jau kā 14-gadīgs pusaudzis, kurš turpināja mācības Tērbatas (Tartu) ģimnāzijā, pēc tam – Tērbatas universitātē (1837-1841). Pēc tam K. Grēvinks papildināja zināšanas Freibergas kalnu akadēmijā (Saksija), Jēnas un Berlīnes universitātēs, iegūstot filozofijas doktora grādu (1842), jo tajā laikā vēl nebija doktora grāds mineraloģijā un ģeoloģijā. Turpmākais darbs saistījās ar mineraloģiju, zemes vēstures izpēti. 1860. gadā K. Grēvinks kļuva par ģeoloģijas un mineraloģijas profesoru Tērbatas universitātē. Ar saviem publicētajiem pētījumiem K. Grēvinks ir Latvijas ģeoloģijas pamatlicējs.[3]

Savu ģimeni Konstantīns Grēvinks nodibināja 31 gada vecumā, apprecoties ar rīdzinieci. 1850. gada 1. janvārī saderinātie filozofijas doktors Konstantīns Andreasu Grēvinks un Alīne Elizabete Pfaba (1824-?) uzsaukti Rīgas Pētera un Doma baznīcās. Bet viņus salaulāja pēc viena gada, 1851. gada 6. janvārī. Vairākus K. Grēvinka ģimenes notikumus publicēja Rīgas avīzes un Vidzemes avīzes, kas liecina par K. Grēvinka kā ievērojamu personu Baltijā.[4] Tā zināms, ka K. Grēvinka ģimenē 1859. gadā piedzima dēls Konstantīns Edelhards. [5] K. Grēvinka meita Elizabete fon Grēvinka bija viena no redzamākajām un aktīvākajām atturības kustības darbiniecēm Baltijā, sadarbojās ar Rīgas skolotājiem, pazina arī Rīgas Politehniskā institūta mācībspēkus-atturībniekus. [6] Pēc 25 gadiem Tērbatas mineraloģijas profesors K. Grēvinks un viņa sieva Alīne atzīmēja sudraba kāzas, kurās viņus apsveica Tērbatas amatpersonas un zinātnieki. [7]

Konstantīna Grēvinks pievērsās arī Baltijas arheoloģijai. 1865. gadā Tērbatā iznāca K. Grēvinka apjomīga publikācija par akmens laikmetu Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā. Senvēstures un arheoloģijas pētījumos par viņa sadarbības partneri kļuva Karls Georgs fon Zīverss (1814-1879), kurš arī bija mācījies pie A. Holandera, kad viņa skola darbojās Vecbrenguļos pie Valmieras. Zīverss jau bija beidzis Tērbatas ģimnāziju (1832), kad tur iestājās Grēvinks. Nav tuvāku ziņu, kā abi pētnieki iepazinās, taču viņu sadarbība ilgu laiku bija veiksmīga.

K. G. fon Zīverss no 1864. gada dzīvoja villā pie Cēsīm (“Villa Sievers bei Wenden”, tagad Gaujas iela 11) un organizēja arheoloģiskos izrakumus Vidzemē. Sākumā viņš sūtīja K. Grēvinkam atsevišķus atradumus, lai konsultētos par to izcelsmi un datējumu. K. Grēvinks izrādīju lielu interesi un 1867. gadā kopīgi ar K. G. fon Zīversu veica arheoloģiskos izrakumus Praulienā, kur viņi izpētīja divus akmens laikmeta apbedījumus. K. Grēvinks par atradumiem sniedza ziņojumu Igauņu zinātnieku biedrībai. K. Grēvinks apkopoja arī Zīversa brālēnu, Lielstraupes baronu Fridriha un Georga Rozenu organizētajos izrakumos Pūricu senkapos 13 uzkalniņos atrastās senlietas. 1871. gadā K. Grēvinks pats ieradās Lielstraupes Pūricās, lai kopā ar K. G. fon Zīversu veiktu vēl plašākus izrakumus. Viņi kopīgi izpētīja 8 lībiešu uzkalniņus. Izrakumus turpināja vēl 1872. gadā. [8]

Jāatzīmē, ka  K. G. fon Zīverss pats nebija ieguvis akadēmisku izglītību, tāpēc augstu vērtēja gan K. Grēvinka, gan Berlīnes arheologa R. Virhova teorētiskās zināšanas. Savukārt K. G. fon Zīversu pētnieku aprindās gan toreiz, gan vēl tagad augstu novērtē par viņa rūpīgo darbu arheoloģisko izrakumu laukumā. 1876. gadā avīzes „Baltijas Vēstnesis” rakstā „Par Latvijas senatni un viņas pētīšanu” K. G. fon Zīverss izteica savas domas: “Mums vajag apakš zemes lūkot. (…) Bet tādai rakšanai vajag gauži ar prātu notikt. Kas ar šķipeli vien domā strādāt, tas daudz samaitās un maz laba padarīs, jo tā atrastā manta vien vēl skaidrības neizdod, bet ir vajadzīgs citas būšanas ievērot.” [9] K. G. fon Zīversa izpratnē „prātīgā rakšana” bija gan uzmanīga zemes slāņu norakšana, gan darbietilpīgā senkapu plānu izgatavošana, senlietu un to atradumu vietu zīmējumi un apraksti.

Cēsu muzejs 2010. gadā no kāda kolekcionāra ieguva savā krājumā 6 vēstules, ko K. G. fon Zīverss rakstīja profesoram K. Grēvinkam 1876. – 1877. gadā no “Villa Sievers bei Wenden”. Vienu vēstuli Zīverss rakstījis vairākas dienas,1876.gada 17./29.augustā, būdams  Vilzēnu muižā, kur viņš gatavojās ekspedīcijai Ainažu apkārtnē. K. G. fon Zīverss sūtīja K. Grēvinkam detalizētu aprakstu par  akmens krāvuma kapu atradumiem Raunas un Smiltenes apvidū un citās vietās. Vēstulei pievienots zīmējums – akmens krāvuma kaps Āžķipjos jeb Gailītī pie Valkas. Pie Raunas dzīvojošā mācītāja G.K. Fīrhufa (Vierhuf, 1828-1907) arheoloģiskos pētījumus K. G. fon Zīverss nosauca par izrakšņāšanu, kur pēc tam nevar vairs iegūt priekšstatu par akmeņu krāvumu raksturu un uzbūvi. „Āraišu ezera pāļu būvē es atradu 1,33 m zem virskārtas bronzas adatu 19 cm garu, bronzas sprādzi, lejamveidni, salūzušu daudzos gabalos, no kuriem 3 labi saderēja kopā (…). Jūsu padevīgais K.G. Zīverss”. [10] Šo praktisko darbu rezultātus K. Grēvinks pārvērta pētījumos par akmens laikmetu, arī par bronzas un dzelzs laikmetu Baltijā. Viņš pirmais iedalīja dzelzs laikmetu 3 posmos – senais, vidējais un vēlais dzelzs laikmets. K. Grēvinks publicēja vēl 4 apjomīgus pētījumus un ap 100 rakstu par Baltijas senvēsturi.
Tērbatas universitātes profesors Konstantīns Grēvinks nomira Tērbatā 1887. gada 18. (30.) jūnijā. Vairākas Vidzemes avīzes K. Grēvinkam veltītus nekrologus publicēja pirmajās lapās. Avīzes ar nekrologu varēja izlasīt arī cēsnieki, jo Cēsīs avīzes pārdeva namsaimnieks A. Plāmšs. [11]
Atzīmējot K. Grēvinka nopelnus Latvijas ģeoloģijas un senvēstures pētniecībā īsa viņa biogrāfija ievietota Latvijā plaši pazīstamajā izdevumā “Konversācijas vārdnīca” (1931).

1 Zigmone, A., Grosvalds,I. Grēvinku dzimta un tās saistība ar Tērbatas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti. – RTU Zinātniskie raksti. Humanitārās un sociālās zinātnes. Nr.21, 2013, 55. lpp https://ortus.rtu.lv/science/lv/publications/17531
2 Karl Dannenberg. Zur Geschichte und Statistik des Gymnasiums zu Mitau:   Festschrift zur Säcularfeier des Gymnasiums am 17. Juni 1875. Gedruckt  bei J. F. Steffenhagen und Sohn. Mitau: 1875 (236. Kreewing, Joh. Kaspar – 180. lpp.)
3 Birkenruher Album 1825-1892. 1906 – 1910. Von den ersten Anfängen bearbeietet und bis zur Gegenwart fortgesetz von Ing. Carl Kröger. St. Petersburg, 1910. – 7.-13.lpp.,206. lpp.
3a Pumpuriņš, T. Gustavs Cīmens (G.Ziemens,1815 – 1876) – fotogrāfijas celmlauzis Liepājā un Cēsīs. Referāts (manuskripts), 2012.
4 Rigasche Stadtblätter. Nr. 50, 01.01.1850., Rigasche Stadtblätter. Nr. 39, 23.09.1824.; Deutschbaltisches biographisches lexikon 1710-1960. Wedemark, 1998. – 259. lpp.
5 Das Inland. Nr.7, 16.02.1859., 127.lpp.
6 Zigmone, A., Grosvalds,I. Grēvinku dzimta un tās saistība ar Tērbatas Universitāti un Rīgas Tehnisko universitāti. – RTU Zinātniskie raksti. Humanitārās un sociālās zinātnes. Nr.21, 2013, 55. lpp.- https://ortus.rtu.lv/science/lv/publications/17531
7 Rigasche Stadtblätter. Nr.2, 15.01.1876., 18. lpp.
8  Vilka, A. Pagātnes mednieks – arheologs Karls Georgs fon Zīverss. – Rakstu krājums “Cēsu un Vidzemes novada vēsture III. Cēsis, 2005. – 13.,14. lpp.
9 Baltijas Vēstnesis. 1876.g. nr. 17
10 K. G. fon Zīversa vēstules K. Grēvinkam. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājums, CM 110684- 110689
11 Zeitung für Stadt und Land.Nr. 140, 23.06.1887., 1. lpp.; Rigasche Zeitung. Nr. 141, 25.06.1887., 1.lpp.

Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece