Alberts Holanders

Bērzainē pie Cēsīm atklāts piemineklis Albertam Holanderam.

Tā pirms 150 gadiem vēstīja Baltijā iznākošie laikraksti, aprakstot 1873. gada 10. septembrī (pēc jaunā stila 22. septembrī) notikušās Holandera pieminekļa atklāšanas svinības. Vairumam mūsdienu lasītāju svešs būs gan Alberta Holandera vārds, gan stāsts par viņam celto pieminekli, kas jau vairāk nekā pirms simts gadiem iznīcināts.

1.att. Alberts Voldemārs Holanders ar sievu Šarloti, dzimusi Ratlefa. Litogrāfija pēc Eduarda Kaizera zīmējuma litografēta Johana Hallera spiestuvē Vīnē, 19. gs. vidus. (RVKM)

Savulaik slavenās mācību iestādes pirmsākumi meklējami Valmieras pusē. 1825. gada maijā Vecbrenguļos (Alt-Wrangelshof) pie Valmieras privātu mācību iestādi nodibināja Rīgas partriciešu ģimenē dzimušais Alberts Voldemārs Holanders (1796-1868; Hollander). A. Holanders bija studējis teoloģiju un pedagoģiju Tērbatā, Jēnā un Berlīnē. Pirms atgriešanās Vidzemē, viņš bija apmeklējis vienu no mūsdienu pedagoģijas pamatlicējiem, šveiciešu pedagogu Johanu Heinrihu Pestaloci (1746-1827; Pestalozzi). 1826. gada oktobrī Holanders savu mācību iestādi pārcela no Vecbrenguļiem uz Bērzaini pie Cēsīm (Birkenruh bei Wenden), kur ar laiku izveidoja prestižu skolu, kuras slava tālu pārsniedza Vidzemes guberņas un Krievijas impērijas robežas. Holanders skolu vadīja līdz 1861. gadam, bet pēc tam turpat turpināja skolotāja darbu. Par viņa pēcteci direktora amatā kļuva Virtembergā dzimušais Martins Leflērs (1813-1869; Löffler), kurš Bērzaines privātģimnāzijā kopš 1839. gada ar pārtraukumu bija nostrādājis par skolotāju vairāk nekā piecpadsmit gadus un bija kļuvis arī par Holandera znotu. Pēc M. Leflēra nāves 1869. gadā par skolas direktoru kļuva viņa dēls un Alberta Holandera mazdēls Alberts Leflērs (1843-1899; Löffler), kurš šo izglītības iestādi vadīja līdz 1882. gadam. Alberts Holanders un viņa darba turpinātāji mācību iestādei piesaistīja izcilus pedagogus.

2.att. Vecbrenguļu muižas kungu māja 20. gs.sākumā. Heinriha Karla Treija Valmierā izdota pastkarte.

1880. gadā Vidzemes bruņniecības landtāgs pieņēma lēmumu pirkt Bērzaini (Birkenruh) un te ierīkot bruņniecības ģimnāziju. Iesākās jaunās ēkas celtniecība, ko apmaksāja valdība. Valsts Padome pēc Tautas apgaismības ministra priekšlikuma atļāva Vidzemes muižniecībai 1882. gadā Bērzainē pie Cēsīm atvērt ģimnāziju, nosaucot to: „Ķeizara Aleksandra II ģimnāzija”. Skola bija padota Tautas apgaismības ministrijai, Tērbatas mācību iecirkņa kuratoram. 1882. gada augustā uz Alberta Holandera dibinātās skolas bāzes tika atvērta klasiskā ģimnāzija ar vācu valodu kā mācības valodu. Ģimnāzija sastāvēja no 8 klasēm ar viengadīgu mācību kursu katrā klasē. Audzēkņus uzņēma pēc iestāju eksāmeniem.

3.att. Vidzemes Bruņniecības ģimnāzijas1882. gadā atklātā ēka Bērzainē pie Cēsīm. Ludviga Borevica Cēsīs 20. gs. sākumā izdota pastkarte.

1889. gadā Valsts Padome pēc Tautas Apgaismības ministrijas priekšlikuma apsprieda Bērzaines un Vīlandes ģimnāziju slēgšanu. 1892. gada 6. jūnijā notika Bērzaines ģimnāzijas slēgšanas akts. Par Bērzaines ģimnazijas direktoriem strādājuši: no 1882-1884 – Prof. Dr. Ernests Kohs (1839-1920; Koch) ; 1885 –1885 – Hermans Štīfs (1853-1888; Stief) vietas izpildītājs; 1886–1892 – Ādolfs Felts (1841-1925; Feldt).

Ar Tautas apgaismības ministrijas atļauju 1906. gadā Bērzainē pie Cēsīm darbu atsāka Vidzemes bruņniecības vīriešu ģimnāzija, tomēr Pirmā pasaules kara laikā tā savu darbību pārtrauca. No 1906. līdz 1913. gadam par ģimnāzijas direktoru strādāja

Reinholds Tančers (dz. 1863; Tantscher), bet no 1914. līdz 1915. gadam direktora pienākumus veica Leo Gercs (dz. 1856; Goertz).

Ģimnāzijas 1892. gada beidzēja inženiera Karla Krēgera (1872-1937; Kröger) sastādītais Bērzaines ģimnāzijas vēsturei veltītais albums (Birkenruher-Album: 1825-1892, 1906-1910. St. Petersburg, 1910) vēsta par mācību iestādes vēsturi, tajā sniegtas vairāk nekā 1600 audzēkņu un 237 pasniedzēju biogrāfijas. Īpaša uzmanība veltīta Alberta Holandera darbībai. Darba sagatavošanas un izdošanas iniciatore bija Sanktpēterburgas Bērzaines ģimnāzistu biedrība.

Skolā pirmo nopietnāko izglītību ieguva ne tikai daudzas Vidzemes bruņniecības atvases, bet muižniecības un arī zemāku kārtu pārstāvji no citām guberņām. Daudzi ģimnāzijas beidzēji vēlāk bija ievērojami zinātnieki un citu jomu darbinieki, kuru vārdi zināmi ne tikai Krievijas impērijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Līdztekus daudzajiem sveštautiešiem Holandera dibinātajā mācību iestādē mācījušie arī vairāki latviešu inteliģences pārstāvji: mācītājs un skolotājs, Latvijas izglītības ministrs un Latvijas Sarkanā krusta vadītājs Pauls Gailītis (1869-1943), jurists, Latviešu Pagaidu nacionālās padomes priekšsēdētājs, Latvijas Ministru prezidents (1924) un Senāta senators Voldemārs Zāmuels (1872-1948); komponists, ērģelnieks un diriģents Alfrēds Kalniņš (1879-1951), ārsts un sabiedriskais darbinieks, Valmieras pilsētas galva Georgs Apinis (1859-1920); ārsts ginekologs, Latvijas Universitātes profesors Ernests Putniņš (1867-1962); ārsts urologs, Maskavas Universitātes, Vītauta Dižā Universitātes Kauņā un Latvijas Universitātes profesors, Abesīnijas troņmantnieka galma ārsts Jānis Dzirne (1861-pēc1939) un citi.

Valmieras ārsts un pilsētas galva Dr.med. Georgs Apinis Bērzaines privātģimnāziju apmeklēja no 1871. gada līdz 1877. gadam un pieredzēja pieminekļa atklāšanu mācību iestādes dibinātājam.

Stāsts par Albertam Holanderam veltīto pieminekli no ieceres līdz atklāšanai plaši atspoguļots laikraksta Rigasche Zeitung 1873. gada 25. un 26. septembra pirmajās lappusēs. Jau drīz pēc Alberta Holandera nāves, viens no viņa bijušajiem audzēkņiem, 1855. gada absolvents Oskars Pēlhaus (1835-1882; Poelchau) rosināja bijušos audzēkņus iemūžināt ģimnāzijas dibinātāja piemiņu un sāka vākt līdzekļus pieminekļa izveidei. O. Pelhaus bija studējis arhitektūru un tēlniecību Berlīnē un Karlsruē, kā arī glezniecību Veimārā. No 1872. gada līdz 1882. gadam viņš bija Rīgas Amatnieku biedrības Amatniecības skolas direktors.

Nauda pakāpeniski bija savākta un 1872. gadā Holandera bronzas krūštēla izveide bija uzticēta Berlīnes tēlniekam Rūdolfam Zīmeringam (1835-1905; Siemering), kurš tobrīd jau sāka izvirzīties par vienu no vadošajiem vācu tēlniekiem. Holandera biste tika veidota pēc fotogrāfijas un Oskara Pēlhaua izgatavota reljefa silueta. Vairāki bijušie skolnieki Berlīnē apmeklēja Zīgeringu darba tapšanas laikā un varēja vēl izteikt savu spriedumu par topošo krūštēlu. 1873. pavasarī Holandera bisti bronzā atlēja ievērojamā bronzas lējēja Hermaņa Gladenbeka (1827-1918; Gladenbeck) lietuvē Berlīnē.

Holandera pieminekli bija paredzēts atklāt 1873. gada 30. maijā, jo par atskaites punktu pieņēma skolas dibināšanas Vecbrenguļos 1825. gada datumu, kas tradicionāli tika atzīmēts vēl dibinātāja dzīves laikā. Tā kā vēl kavējās pieminekļa akmens postamenta izgatavošana, tad pieminekļa svinīgo atklāšanu pārcēla uz Alberta Holandera dzimšanas dienu 10. septembrī (pēc jaunā stila 22. septembrī).

4.att. Alberta Holandera piemineklis Bērzainē pie Cēsīm. Ludviga Borevica Cēsīs 20. gs. sākumā izdota pastkarte.(CM).

Svētku atspoguļotājs Rigasche Zeitung rakstīja: ”Sākumā debesis, šķiet, nevēlējās dot priekšroku svinībām. Visu rītu saulainie skati mijās ar spēcīgām lietusgāzēm, bet ap pulksten 12 – noteiktajā darba stundā – saule triumfēja. Pa to laiku arī daudzie svētku viesi bija ieradušies no tuvienes un tālienes. Ja ne pārāk labvēlīgo laika apstākļu dēļ veco skolnieku skaits nebija pārāk liels, tad tomēr viņi pārstāvēja gandrīz visas paaudzes, kas izgājuši Bērzaini. Pat vecākais skolnieks no 1827. gada nebija baidījies mērot tālo ceļu no Daugavpils, lai piedalītos svētkos. Un tāpat bija pārstāvētas gandrīz visas Livonijas daļas. No Rīgas un Tērbatas, no Valmieras un Vīlandes, no visas Cēsu apkārtnes, kā arī no Kurzemes bija ieradušies vecie bērzainieši. Protams, klāt bija Holandera bērni un mazbērni, kā arī citi radinieki. Bez tam pievienojās daudzi viesi, īpaši no tuvējām Cēsīm, gan sievietes, gan vīrieši, kuri vai nu bijuši tuvās attiecībās ar Holanderu, vai arī tos vadīja interese par skolu. Drīz pēc pulksten 12 svinības sākās ar dievkalpojumu tā sauktajā Ērģeļu zālē.”

Pēc dziesmas “Es zinu, kam es ticu” svētku runu teica bijušais skolnieks, Skujenes mācītājs Juliuss Šlēgers (1839-1892; Schlaeger), norādot, ka tas noteikti būtu Holandera garā, savu goda dienu sākt ar Dieva vārdu. Pēc svinīgās runas un lūgšanām klātesošie pacilātā noskaņojumā devās uz pagalmu, ko no trim pusēm apņēma skolas ēkas. Tolaik vēl nebija 1882. gadā atklātā ēka un no pagalma, kas bija apstādīts kokiem un krūmiem, pavērās krāšņs skats uz Cēsīm. Pagalma vidū esošajā paugurā vēl apsegts bija atklājamais piemineklis. Mūzikai skanot klātesošie sarindojās laukumā. Vispirms paugura pakājē nostājās Holandera radinieki, pēc tam pārējie viesi un visbeidzot plašā lokā izvietojās bijušie audzēkņi un daudzskaitlīgais skatītāju pūlis.

Pieminekļa atklāšanas runu bijušo audzēkņu vārdā teica Alberta Holandera brāļa dēls, Rīgas birģermeistars Eduards Holanders (1820-1897), kurš Bērzaines mācību iestādi bija apmeklējis no 1828. gada līdz 1835. gadam. Viņš savā runā aplūkoja Alberta Holandera dzīves gājumu un deva tā personības raksturojumu, gan arī izteica pateicību piemiņas saglabāšanas iniciatoriem un vēlējumus darba turpinātājiem. Atklāšanas runas pēdējo vārdu laikā atskanēja artilērijas zalves un no pieminekļa noslīdēja pārvalks. Uz sapulcējušamies noskatījās caur tiko mirdzošu saules staru vainagu izlauzies cienijama cilvēka arhiteps. Bronzas krūštēls bija uzstādīts uz 5 pēdu augstas augšgalā sašaurinātas pelēka laukakmens pamatnes, kas savukārt balstījās uz diviem platiem pelēka, tā sauktā zviedru akmens pakāpieniem.

Pieminekļa atklāšanas aprakstā minēts, ka “neviens nevar izvairīties no iespaida, ka krūštēls meistarīgi, pēc formas un izteiksmīguma, spilgti un patiesi atveido Holandera tēlu. Ja pat skatoties no priekšpuses, skatītājam tas šķiet nedaudz dīvaini – iespējams, jaunā metāla nenoteiktā spīduma dēļ -, tad profilā tas ir “vecais vīrs”, kāds viņš bija un kā dzīvoja. Tas ir nedaudz uz priekšu noliekts kakls ar brīvi paceltu galvu, atvērta, uz deniņiem atkāpusies piere zem nedaudz nekārtīgiem matiem, plāns deguns, labestīga, bet lielu enerģiju izstarojoša mute – un visā tajā caurvijas tā laipnības un draudzīguma iezīme, kas caurvijas viņa skaidrajās acīs, kas visu mūžu harmoniski apvienoja visus pretstatus un ļāva ikvienam radīt tikai labvēlīgu iespaidu par viņu. Un nevar nepamanīt vēl vienu iezīmi. Tie, kuri iepriekšējos gados pazina Holanderu, noteikti atcerēsies pat vaļējo krekla apkakli, kas nesavilkta ar nevienu kakla lakatu, brīvi atkrita atpakaļ. Tikai dzīves pēdējos gados viņš šo ieradumu upurēja visuvarenai modei.”

Alberta Holandera piemineklis skolas pagalmā labi iekļāvās arī, kad tika uzcelts Vidzemes bruņniecības ģimnāzijas jaunā ēka, kur mācību iestāde izvietojās kopš 1882. gada. Pirmā pasaules kara laikā (1915-1917) Bērzaines ģimnāzijas telpās tika izvietots Krievijas Ziemeļu frontes 12. armijas štābs. Tas ir laiks, kad tika demontēts un iznīcināts arī Alberta Holandera piemineklis.

Pēc pirmā pasaules kara bijušās ģimnāzijas telpās no 1920. gada darbojās Cēsu (Bērzaines) Valsts vidusskola. No 1929. gada līdz 1938. gadam šajā ēkā darbojās Cēsu Valsts ģimnāzija, bet no 1938. gada līdz 1940.gadam un no 1944.gada līdz 1955. gadam – Cēsu Skolotāju institūts. Pēc tam ēkā izvietota Cēsu sanatorijas Meža skola bērniem ar novājinātu veselību. Ar 2023./24. mācību gadu skola darbojas kā vispārizglītojoša mācību iestāde – Cēsu Bērzaines pamatskola.

5.att. Augusta Holandera krūštēls. Rūdolfa Zīmeringa skulptūras kopija ģipsī, 19. gs. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.

Ņemot vērā Alberta Holandera nopelnus 1930. gados Cēsu inteliģences pārstāvjiem bija iecere atjaunot pieminekli. Vēl papildus arguments atjaunošanai bija tas, ka pieminekli veidojis viens no ievērojamākiem 19. gadsimta beigu vācu tēlniekiem Rūdolfs Zīmerings. (Vilis Eicens. Celsim atpakaļ uz postamentiem nogāztos Cēsu pieminekļus! Cēsu Avīze. 13.09.1930.) Diemžēl tolaik pieminekļa atjaunošanas ideja netika realizēta.

Iespējams, ka Alberta Holandera dibinātās ģimnāzijas 200 gadu jubileja 2025. gadā būs pietiekami nozīmīgs notikums ar starptautisku rezonansi, kas dos iespēju atdzimt arī Rūdolfa Zīmeringa veidotajam Alberta Holandera piemineklim.

Attēli no Cēsu Vēstures un mākslas muzeja (CM), Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja (RVKM) un autora arhīva.

Sagatavoja: Tālis Pumpuriņš, vēsturnieks.