Auseklis Veģis

Dabaszinātnieks, augu fiziologs, LU docents un Augu fizioloģijas katedras vadītājs (1940- 1944), Upsalas Universitātes docents, goda doktors. Veģis pētījis un aprakstījis augu miera periodu atkarībā no ekoloģiskajiem faktoriem dabā un kā to ietekmēt ar augšanas apstākļu un stimulatoru palīdzību kultūrā. Viņa pētījumiem bija liela nozīme gan fundamentālā zinātnē, gan lauksaimniecībā, dārzkopībā un augu introdukcijā.

Dzīves gājums

Auseklis Veģis dzimis 1903. gada 27. decembrī Mazstraupes skolas skolotāja Pētera Veģa (1877-1938) un viņa sievas Adelīnas Rozālijas, dzimušas Rudzītes, ģimenē (1, 14). Pēc Sigurda Rusmaņa (2) Mazstraupes skola līdz mūsdienām nav saglabājusies. Kad 1906. gadā Ausekļa tēvs kā 1905. gada revolūcijas dalībnieks bija spiests doties trimdā, māte ar divgadīgo Ausekli un tikko piedzimušo meitiņu Birutu palika Latvijā (3). Pirmo izglītību viņš ieguva mājās (9), bet no 1914. gada mācījās Longīna Ausēja reālskolā Cēsīs (1). 1916. gadā tēvs Pēteris Veģis bija ieguvis elektroinženiera diplomu Vācijā un nelegāli atgriezies Krievijas Impērijā. Viņš iekārtojās darbā Baku vācu firmā “Elektrische Kraft” par elektrobūvju un elektriskā tīkla izbūves vadītāju, vēlāk viņš strādāja firmā “Branobel ltd”. Ģimene varēja apvienoties, un māte ar bērniem devās uz Baku (3, 4). Tur Auseklis pabeidza pilsētas 1. reālskolu (1917-1920) un, pēc Heinriha Skujas atmiņām, bija cītīgs J. Jaunsudrabiņa gleznošanas studijas skolnieks. Ģimene piedalījās Baku Latviešu biedrības sabiedriskajā dzīvē (5).

                                                                                         1.Attēls. Pēteris Veģis (“Gauja”, Nr. 4. – 7., (01.04.1938)).

Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gadā Veģu ģimene repatriējās uz Latviju. Tēvs atgriezās pedagoģiskajā darbā Cēsu pilsētas sieviešu neoģimnāzijā un vienlaikus Cēsu valsts amatniecības skolā (1920.-1924). No 1924. līdz 1935. gadam P. Veģis bija Rīgas apriņķa tautskolu inspektors (3). Savukārt Auseklis 1920./21. mācību gadā pabeidza Cēsu-Bērzaines valsts vidusskolas pēdējo klasi un no 1921. līdz 1923. gadam strādāja par tautskolotāju Mālupē. 1923. gada rudenī viņš uzsāka mācības Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē Dabaszinātņu nodaļā (1).

                                                                       2. Attēls. A. Veģa studenta apliecība. Foto: D. Jamonte, no LU arhīva.

Jau studiju gados Augu fizioloģijas katedras vadītājs profesors Oktāvs Trebū ievēroja sava studenta darba spējas un iniciatīvu un uzaicināja viņu darbā par sub-asistentu. A. Veģis jau tad bija izvēlējies savu virzienu zinātnē – viņš pētīja dažādu vielu un vides apstākļu ietekmi uz augu augšanu. Pēc LU beigšanas 1929. gadā viņš kļuva par asistentu (5). Tajā pašā gadā A. Veģis apprecējās ar Benitu Madernieci (1901-2004) (7).

                                                                                      3. Attēls. Studiju grāmatiņa. Foto: D. Jamonte, no LU arhīva.

1938. gadā A. Veģis aizstāvēja habilitācijas darbu un tika ievēlēts par privātdocentu. 1939. gadā viņš ieguva Rokfellera fonda stipendiju un devās papildināties uz Utrechtas universitātes Botānikas laboratoriju pie prof. Konigsbergera. Karš pārtrauca pētījumus un Veģis atgriezās Latvijas Universitātē, 1940. gadā viņš tika ievēlēts par docentu (5). Vācu okupācijas laikā 1944. gada 17. martā A. Veģis bija viens no 188 Latvijas politiskajiem un kultūras darbiniekiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu par Latvijas neatkarības atjaunošanu (6). Taču sapnis par Latvijas neatkarības atgūšanu nepiepildījās. Nacistiskās Vācijas armiju Latvijas teritorijā nomainīja Padomju armija, un daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Kādā 1944. gada septembra naktī Veģu ģimene laivā “Blāzma” atstāja Latviju un uzsāka dzīvi trimdā Zviedrijā (7).

                                      4. Attēls. Privātdocents Auseklis Veģis un viņa kundze cand. rer. nat. Benita Veģe (“Tēvijas Sargs”, Nr. 22 (31.05.1940)).

Ausekļa Veģa darbi pirms kara bija publicēti starptautiskos zinātniskos žurnālos, un Upsalas Universitātes Augu fizioloģijas institūta direktors prof. Mellīns bija ar tiem pazīstams. Tāpēc zinātniekam 1945. gadā izdevās dabūt zinātniskā līdzstrādnieka vietu institūtā, vēlāk viņš kļuva par docentu (5). Tur viņš nostrādāja līdz aiziešanai pensijā. Augu fizioloģijas grāmatās un citu autoru publikācijās viņš tiek dēvēts par zviedru zinātnieku A. Vegis.

Auseklis Veģis miris 1973. gada 5. jūnijā Upsalā (12).

Zinātniskā darbība

A. Veģa centrālā pētījuma tēma kopš studiju gadiem bija augu miera periods dažādās to attīstības stadijās un faktori, kas to ietekmē. Upsalā tapa arī A. Veģa ievērojamākais darbs “Miera periods augstākajiem augiem”, kas publicēts 1964. gadā, un ir starp visbiežāk citētajiem rakstiem augu fizioloģijā (365 reizes no 1964. līdz 2001. gadam). Viņš ir viens no modernās augu fizioloģijas teorijas par miera periodu pamatlicējiem. Minētais raksts ir viena no pasaulē nozīmīgākajām publikācijām augu fizioloģijā (9).

                                                             5. Attēls. Auseklis Veģis pie darba galda (J. Rdz. “Laiks”, Nr. 25 (28.03.1962)).

A. Veģis pamatoja, ka augšanas periodiskums un miera stāvoklis nav ģenētiski noteikta nepieciešamība, bet tikai iespējamība augam noteiktos vides apstākļos nonākt miera stāvoklī. Miera perioda iestāšanās laiku un dziļumu nosaka temperatūra, gaismas iedarbība, skābekļa un ūdens pieejamība (10). 1962. gadā A. Veģi par nopelniem zinātnē ievēlēja par Upsalas universitātes goda doktoru. Tajā pašā gadā viņu uzaicināja uzstāties ar referātu Austrālijas arīdo apgabalu veģetācijas pētnieciskā institūta atklāšanā Kenberā. Ceļa izdevumus sedza Austrālijas puse un Zviedrijas pētniecības fonds (11).

Līdzgaitnieku atmiņās

Draugs un kolēģis Latvijas un Upsalas universitātē Heinrihs Skuja A. Veģa 60. dzimšanas dienas veltījumā rakstīja: “Viņa interešu lauks ir plašs, kā jau pati zinātne, bet sevišķi viņu interesē vēl antropoloģija un vēsture, pār visu gan seno baltu ciltis un to likteņi. Viņš mīl arī daiļliterātūru un cik laiks atļauj seko jaunākām parādībām tajā. Šai ziņā vispār pastāv lielāka atšķirība starp dabaszinātniekiem un humānistiem kā modernās kultūras pārstāvjiem. Vieniem kultūra aptver visus cilvēka gara dzīves dažādos aspektus, otriem tikai tās šaurāko māksliniecisko daļu.” (11).

Cits kolēģis no LU laikiem un pirmajiem gadiem Upsalā, Aleksandrs Melderis, sveicot 60. gadu jubilejā, no Lielbritānijas rakstīja: “… varu būt par liecinieku viņa stingrajai un apbrīnojamai darba disciplīnai un neatlaidībai. Materiālus saviem pētījumiem — ūdensaugu ziemas pumpurus – viņš ievāca rudenī pats, dodoties ar divriteni uz apkārtnes ezeriem, neraugoties uz laika apstākļiem, lietu, sniegu vai salu, pavadot dienas lielāko daļu iebridis ūdenī, atgriežoties mājās bieži pārsalis un izmircis. Uzsākot mēģinājumus laboratorijā, viņa parastā darba diena no agra rīta ievilkās bieži pāri pusnaktij un vēlāk, gatavojot manuskriptus, arī līdz agrai rīta stundai. Neraugoties uz savu intensīvo darbu, viņš atlicināja laiku arī latviešu sanāksmēm, sniedzot referātus vai dzīvi piedaloties diskusijās.” Melderis raksta, ka Auseklis Veģis bija arī ļoti rosīgs LU studentu biedrības “Austrums” vecbiedrs un daudzu ārzemju zinātnisko biedrību biedrs (13). 

Laulībā ar studiju biedreni mag. nat. Benitu Veģi (dzimušu Madernieci) uzauga divas meitas Olita un Ieva. Trimdā B. Veģe strādāja Upsalas universitātes Linneja herbārijā. 2004. gadā, kad Benita 103 gadu vecumā devās mūžībā, Veģu ģimenē auga 5 mazbērni un 8 mazmazbērni (7). Gan Auseklis, gan Benita iespēju robežās sazinājās ar radiniekiem un bijušajiem kolēģiem dzimtenē (7, 10,). Neskatoties uz “dzelzs priekškaru”, Latvijas Universitātē nonāca A. Veģa publikācijas (10).

Par godu A. Veģa 90. dzimšanas dienai 1994. gada 31. martā Cēsu Izstāžu namā tika organizēta Auseklim Veģim veltīta piemiņas diena. Sarīkojumu ievadīja skolēnu mazie zinātniskie lasījumi bioloģijā, sekoja tikšanās ar A. Veģa meitu un LU Augu fizioloģijas katedras vadītāju prof. Helēnu Mauriņu.

                                                                                6. Attēls. Foto I. Jepsena no Cēsu Centrālās bibliotēkas krājuma.

Literatūras saraksts

1.Latvijas Universitāte 20 gados, 2. sēj. Rīga, 1939.

2.Rusmanis S. “Novadnieks”. “Druva”, 01.06.2016.

3.P. J. Pēteris Veģis †. “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, Nr.9 (01.09.1938).

4.Pēteris Veģis †. “Gauja”, Nr. 4. – 7. (01.04.1938).

5.Skuja H. Zinātniekam un draugam. “Latvija”, Nr.49 (21.12.1953).

6.Ar parakstu par Latviju. Biogrāfiskā vārdnīca. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Karamuzejs. 2014. 280-281. lpp. ISBN 9789934827051.

7.Lasmane V. Mūžībā aizgājusi Benita Veģe. “Brīvā Latvija: “Apvienotā Londonas Avīze” un “Latvija””, Nr. 39 (02.10.2004).

8.Latvijas Universitāte 1919-1929. Rīga, 1929.

9.Stalažs A., Ieviņš Ģ. Latviešu augu fiziologa Ausekļa Veģa (1903 – 1973) ietekme uz modernajām dabaszinātnēm. Acta Universitatis Latviensis, Biology, 2004, Vol. 676, pp. 7-15.

10.Kreicbergs O. Izcilajam augu fiziologam Auseklim Veģim – 100. “Dārzs un Drava”, Nr. 12. 2003.

11.Skuja H. Augu fiziologam Dr. phil. h. c. Auseklim Veģim ieejot sestā gadu desmitā. “Laiks”, Nr. 101 (18.12.1963).

12.Miris botāniķis Auseklis Veģis. “Laiks”, Nr. 46 (09.06.1973).

13.Melderis A. Zinātniekam Auseklim Veģim 60 gadi. “Londonas Avīze”, Nr. 910 (03.01.1964).

14.Notāra apstiprināts izvilkums no metrikas grāmatas par dzimušiem Straupes ev. Luterāņu draudzē par 1906. gadu. Ausekļa Veģa studenta lieta Nr. 1714/1, LU Arhīvs.

Sagatavoja: Mg.biol. Ilona Jepsena (2023. gada 6. decembris)