Būvvēsture

Senākie būvperiodi. 15. – 17. gadsimts

Cēsu pilsmuižas vēsturiskais centrs pakāpeniski veidojās kādreizējās Livonijas ordeņa priekšpils teritorijā. Jaunā pils kā Cēsu pilsmuižas kungu dzīvojamā māja celta vietā, kur 15. gs. beigās vai 16. gs. sākumā atradies viduslaiku pils pirmās priekšpils aizsardzības mūris ar apaļu, uguns šaujamiem ieročiem domātu aizsardzības torni. Blakus tornim līdz 18. gadsimtam bija vārti un divstāvu ēka.

Senākais šobrīd zināmais grafiskais materiāls par viduslaiku pils apbūvi ir 17. gs. beigās zīmētie Cēsu pils un pilsētas plāni.  Senākās rakstītās ziņas par Johana Palmstruka plānā (1685.g.) un J. A . Ulriha plānā(1693.g.) redzamo ēku, kuras vietā meklējami pirmsākumi Jaunajai pilij, sniedz Cēsu pils 1590. gada revīzijas protokols. Šajā dokumentā aprakstīta situācija pie Lademahera torņa. Blakus tornim atradusies divstāvu vārtu ēka, visticamāk, sākotnēji domāta pastiprinātai vārtu aizsardzībai un sardzei. Tā ietvērusi vārtu caurbrauktuvi, kas atradusies blakus tornim, kā arī priekšpilis atdalošo mūri. Pagraba telpa zem torņa izmantota kā cietums.

16.gadsimta beigās vārtu ēka izmantota arī kā dzīvojamā māja kādai pilij piederošai amatpersonai ar dzīvojamām un reprezentācijas telpām – slēgtu lieveni ieejas priekšā, kambari, velvētu istabu, mazu kambarīti, „glītu istabiņu”, lielu kambari, vajadzību kambarīti un apkurināmo istabu pirmajā stāvā. Otrajā stāvā atradusies svētku zāle, dzīvojamā istaba, mazā istabiņa, kambaris un vajadzību kambarītis.

Jaunās pils restaurācijas laikā arheoloģiskajos izrakumos atsegtās pirmā stāva būvkonstrukcijas apliecina ēkas pirmā stāva apjoma piederību 15. – 16. gadsimtam. Pagraba līmenī konstatēta krāsns vieta (hipokausta krāsns?) un viduslaiku sienas fragments. Blakus redzams pirmā stāva grīdas fragments ar māla kvadrātveida flīzēm un ķieģeļu ieklājumu, griestu velves konsole un durvju aila uz priekšpili.

Par būvniecības aktivitātēm un  Jaunās pils izskatu 17. gadsimtā  ziņu nav, tomēr 17. gadsimta beigu plāni liecina, ka 1590. gadā aprakstītā apbūve blakus Lademahera tornim pastāvējusi. Vārtu caurbrauktuve blakus tornim attēlota visos 17. gs. plānos, un tās kontūras Jaunās pils dārza fasādē labi iezīmējas arī mūsdienās.

Pilsmuižas kungu māja. 18. gadsimts

Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas sastāvā 1721. gadā, sākās ilgstošs miera periods un daudzu senāku muižu centru atjaunošana un uzplaukums. Labvēlīgie ekonomiskie apstākļi sekmēja arī Cēsu pilsētas attīstību. Cēsu ordeņa pils un muiža ir raksturīgs piemērs laikmeta tendencēm. Sagrautais viduslaiku cietoksnis pamazām pārvērtās drupās un kļuva par vēstures interesentu objektu, vizualizējoties neskaitāmās gleznās, zīmējumos un gravīrās, bet saimnieciskā, ekonomiskā un kultūras dzīve pārvietojās uz muižas centru.

Par būvniecības aktivitātēm un ēkas izskatu 18. gs. 1. pusē ziņu nav. 1747. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Cēsu pilsmuižu dāvināja savam kancleram grāfam Bestuževam – Rjuminam, no kura īpašumu 1755. gadā nopirka barons Gotlībs Johans fon Volfs. Pēc 22 gadiem – 1777. gadā no Volfa mantiniekiem muižu par 96 000 Alberta dālderu nopirka majors Karls Eberhards fon Zīverss (1745 – 1821). Tā kā iepriekšējiem īpašniekiem Cēsis nav kalpojušas par pastāvīgu dzīves vietu,  pilsmuižas ansambļa izveidošana, domājams, notikusi 18. gs. beigās grāfa Karla Eberharda fon Zīversa laikā.

Jaunās pils arhitektoniskās izpētes rezultātā, izmantojot pētniecībā jaunākās dendrohronoloģijas metodes, konstatēts, ka pati Jaunās pils ēka celta ap 1761. gadu.

Par izmaiņām esošajā apbūvē 18. gs. otrajā pusē liecina vairāki 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma pilsētas un pilsmuižas plāni, kuri jau apstiprina divstāvu mūra ēkas ar mansarda jumtu un zemāku torni pastāvēšanu ap 1787. gadu. Senākais Jaunās pils dārza fasādes fragmenta zīmējums attiecas uz 1793. gadu Johana Kristofa Broces zīmētajā viduslaiku pilsdrupu skatā. Tas ir laiks, kad jau 10 gadus Cēsu Jaunā pils un pilsmuiža ir kļuvusi par grāfu Zīversu dzimtas pastāvīgu dzīvesvietu. Šajā laikā izveidota tipiska divstāvu muižas mūra dzīvojamā ēka ar mansarda jumtu un pildrežģa zelmiņiem, segmentveida logailām ēkas otrajā un mansarda stāvā. Blakus tai atradās apaļais Lademahera tornis, tobrīd gan tikai ar diviem virszemes stāviem. Fasādes krāsotas dzeltenā pamattonī ar baltām ailu ietverošām joslām.

Pilsmuižas kungu māja. 19. gadsimts

Pilnveidojot pili atbilstoši vēlā klasicisma stilistikai, 1820. – 1830. gados pilsmuižas īpašnieka grāfa Karla Gustava fon Zīversa (1772 – 1856) laikā veiktas apjomīgas pārbūves gan iekštelpās, gan fasādēs, kas ievērojami mainīja pilsmuižas kungu mājas kopskatu. Ēkas 18. gadsimta apjomu papildināja balkoni ar kolonām tās galvenajās fasādēs, pildrežga zelmiņus nomainīja mūra konstrukcija.

1940.– 1850. gados veikto pārbūvju rezultātā tika paaugstināts masīvais viduslaiku nocietinājumu tornis. Virs 16. gs. diviem virszemes stāviem uzcēla šaurāku torņa cilindrisko daļu ar divām telpām. Torni dekorēja ar neogotiskiem elementiem – smailloka arkādēm un ailām. Tas radīja it kā vienota ansambļa iespaidu ar pilsdrupām un raksturo 19. gadsimta pirmās puses romantisma tendences arhitektūrā. Sākotnēji torņa trešajā stāvā atradās viesistaba – salons ar izeju uz āra galeriju. 19. gs. otrajā pusē šeit iekārtota pils bibliotēka. Torņa ceturtajā stāvā, kuru veido apaļa telpa ar īpaši izbūvētu apejas galeriju, 19. gs. beigās, iespējams, iekārtoja vēl vienu bibliotēkas telpu.

Dārza fasādē tika uzcelts bīdermeijera laikam raksturīgs lievenis ar divām koka vītņu kāpnēm. Vēlāk (19. gs.b.) tās nomainīja ar čuguna kāpnēm, vismaz vienā balkona pusē. Šobrīd veikta dārza fasādes ieejas lieveņa vītņu kāpņu rekonstrukcija.

19.gadsimta otrajā pusē, kad par pilsmuižas īpašnieku kļūst Zīversu dzimtas trešās paaudzes pārstāvis grāfs Emanuels fon Zīverss (1817 – 1909), Jaunās pils labiekārtošanas darbos ēka iegūst būtisku papildinājumu ar divām verandām. Vienu no tām koka pildiņu konstrukcijā ar stiklotu augšējo daļu izbūvēja dārza fasādē virs lieveņa balkona (nav saglabājusies). Otru – pils rietumu jeb gala fasādē, kuru grezno uz āru izvilktām šuvēm izšuvota sarkano ķieģeļu pamatne. Domājams, tā uzcelta līdz 1893. gadam. Šobrīd veikta tās restaurācija un rekonstrukcija.

Jaunās pils galvenās fasādes portāla risinājumu – nojumi ar polihromi krāsotu skārda segumu, ko balsta čuguna „pīķi”, 1850. – 1860. gados veidojis viens no Latvijas prominentākajiem eklektisma laika posma arhitektiem, akadēmiķis Roberts Pflūgs, kurš ir pazīstams arī kā Vidzemes bruņniecības nama, tag. Latvijas Saeimas ēkas viens no projekta autoriem. Šobrīd veikta nojumes rekonstrukcija.

Jaunā pils 20. gadsimtā un mūsdienās

Grāfu Zīversu dzimta Jaunajā pilī dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam. Pēdējie grāfu Zīveru dzimtas pārstāvji grāfs Andrejs fon Zīverss (1890. – 1972.) un viņa māsa grāfiene Katrīna fon Zīversa (1889. -?) Cēsis un Latviju atstāja 1922. gadā. Latvijas Republikas agrārās reformas realizēšanas gaitā 1920. gados Cēsu Jaunā pils nodota Latvijas Aizsardzības ministrijas īpašumā. No 1922. gada oktobra ēku savā rīcībā pārņēma Latvijas armija un līdz 1940. gadam te atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs. Ēkā veiktas atsevišķas pārbūves iekštelpās. Nozīmīgākās no tām – galveno kāpņu izbūve no otrā uz trešo stāvu.

Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā Jaunā pils kļuva par Cēsu muzeja mājvietu. Izstrādājot ēkas rekonstrukcijas projektu un piemērojot to muzeja funkcijai, lielākais zaudējums bija galvenās ieejas pārvietošana uz fasādes malu zem balkona.

Pēc Jaunās pils restaurācijas un rekonstrukcijas 2007. – 2012 gadā, ēka ir atguvusi gan savu vēsturisko galveno ieeju, gan arī daudzas citas vēsturiskas un arhitektoniskas kvalitātes.