Edgars Krieviņš

Skolnieku rotas kareivis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Edgars Krieviņš (1899-1919). Biogrāfiskā eseja

1919. gada 6. jūnijā Valmieras reālskolas skolnieks, 20-gadīgais jauneklis Edgars Krieviņš  2. Cēsu kājnieku pulka 8. (Skolnieku) rotas rindās devās uz kaujas lauku pie Cēsīm, lai stātos pretī vācu landesvēram un dzelzs divīzijai cīņās par Latvijas neatkarību. Smagi ievainots Edgars Krieviņš tās pašas dienas pēcpusdienā nomira Cēsu slimnīcā. Skolnieku rotā pirmais kritušais…

Atklāts un mērķtiecīgs skatiens – tāds Edgars Krieviņš redzams fotogrāfijā. Zēns piedzima 1899. gada 5.(17.) maijā 2 no rīta Rubenes draudzes Sprēstiņu pagasta Kuņņu (Bāliņa) krogā (tagad Stalbes pagasts). Vecāki dēlam iedeva divus vārdus – Edgars Juliuss. Tēvs bija tirgotājs Johans Ernsts Krieviņš, māte – Alvīne, dzimusi Mieriņa. Draudzes mācītājs Kārlis Treijs nokristīja Edgaru mājās, klātesot krustvecākiem namīpašniekam Mārtiņam Davidsonam, tirgotājam Jurim Krastiņam un Elzai Bolcmana kundzei. [1] Edgara māsai Ellai Šarlotei bija 2 gadi ( dzimusi 1897.g. 3.(15.) maijā). Pēc diviem gadiem, 1901. gada 7. (19.) novembrī Krieviņu ģimenē piedzima dēls Georgs Alfrēds, vēlāk saukts Juris. [2]1907. gadā ģimenē piedzima meita Austra.

 

Par Edgara sākotnējām skolas gaitām nav ziņu. 1919. gada maijā viņš beidza Valmieras reālskolas 6. klasi. Viņam būtu jāmācās vēl viens gads. Bet vai var 20-gadīgs jaunietis mierīgi nosēdēt skolas solā, kad igauņi un latvieši cīnījās pret Sarkano armiju par savu valstu neatkarību?

1919. gada 26. maijā 6. Igaunijas kājnieku pulka daļas ienāca Valmierā, kuru bēgot atstāja Sarkanās armijas karaspēks. 30. maijā Valmierā ienāca arī Ziemeļlatvijas brigādes bruņotās vienības.  Igauņu pulka sastāvā izveidotā skolnieku rota iedrošināja arī patriotiski noskaņotos Valmieras un apkārtnes jauniešus pieteikties karot pret lieliniekiem un uzturēt kārtību pilsētā . Skolotāja Alfrēda Lukstiņa uzmundrināti, nākamajās dienās skolnieki un jaunieši reģistrējās kā brīvprātīgie karotāji, lai izveidotu atsevišķu rotu. Edgars Krieviņš pieteicās 31. maijā. [3] 2. Cēsu kājnieku pulka kareivis Augusts Galdiņš atcerējās, ka Valmierā vecajā pasta kantorī viņš reģistrēja brīvprātīgos. Kā pirmo sarakstā viņš ierakstījis Valmieras reālskolas fiziskās audzināšanas skolotāju Alfrēdu Lukstiņu, kā nākamos – brāļus Juri un Edgaru Krieviņus. Viņiem izsniedza cepures un uzvalka zīmotnes. [4] Divus gadus jaunāko Juri Krieviņu ieskaitīja pulka sakaru komandā. Par valmieriešu ierosmi dibināt skolnieku karaspēka vienību paziņoja uz Cēsīm, kur ap 40  jaunekļi arī apvienojās grupā.

2. Cēsu kājnieku pulkam bija paredzēts 3. jūnijā doties uz Latgales fronti, lai cīnītos pret lieliniekiem, bet tajā pašā dienā noskaidrojās, ka no Rīgas nākošais vācu landesvērs (zemessardze) un dzelzs divīzija atteikušies cīnīties pret Sarkano armiju. Viņi devās Cēsu un Valmieras virzienā, ar mērķi doties tālāk uz Igauniju. Kārļa Ulmaņa valdība to negribēja pieļaut. 2. Cēsu pulks saņēma pavēli doties uz Cēsīm. Edgars Krieviņš līdz ar 70 citiem brīvprātīgajiem valmieriešiem 5. jūnijā ieradās Cēsīs, kur apvienojās ar cēsniekiem un apmetās vācu proģimnāzijas telpās Dārza ielā ( tagad Cēsīs, Bērzaines ielā 4). 6. jūnijā, kad jaunieši jau atradās kaujas laukā, 2. Cēsu kājnieku pulka komandieris kopvedis (pulkvedis-leitnants) Krišjānis Berķis izdeva pavēli, ar kuru brīvprātīgi iestājušos108 Valmieras un Cēsu skolniekus ieskaitīja 2. Cēsu kājnieku pulka 8. rotas sarakstos ar algu no 1. jūnija un uzturu no 6. jūnija. Sarakstā iekļauts arī Edgars Krieviņš. Rotu sāka saukt par Skolnieku rotu. [5]

 

Pēc valmieriešu un cēsnieku apvienošanās tās pašas dienas vakarā jaunajiem karotājiem izsniedza šautenes. Kapteinis Arvīds Veitmanis       ( pats krita kaujā nākamajā dienā) teicis, ka šaut viņi “iemācīšoties šaujot tieši mērķī, t.i., baronos tieši”. Rotas kareivis Oskars Alks vēlāk atzina, ka “tanī brīdī mēs ne visai apzinājāmies, cik patiesi tas ir, jo nebijām vēl īsteni iejutušies jaunajos apstākļos, lai šiem vārdiem piešķirtu burtisku nozīmi. Tāpat nedomājām, ka šaus arī uz mums. Un ka tas būs vēl šinī diennaktī” t.i. naktī no 5. uz 6. jūniju. [6]
“6.jūnija naktī ap plkst. 1 bija trauksme. Visi ātri saģērbās un skolnieku rota divu vadu sastāvā nostājās uz Dārza ielas, sadalījās speciālās vienībās; izdalīja kaujas patronas. Rīgas, Palasta, Vaļņu un Gaujas ielas krustojumā virsl. [Gustavs] Grīns parādīja īsu kaujas manevri kā aplenkt zināmu vietu. Pie Dr. Lenča mājas izdalīja rokas granātas, ar lietošanu iepazīstinājās uz vietas.” – rakstīja prese kauju desmit gadu atceres reizē. [ 7] Jāatzīmē, ka Dr. med. Vilhelma Lenca namā Hermeistera ielā Nr.16. (tagad Gaujas ielā Nr.16.) kauju laikā izvietojās 2.Cēsu kājnieku pulka operatīvais štābs. [8]

Rotas kareivis, Latvijas armijas kapteinis cēsnieks Aleksandrs Mateass vēlāk aprakstīja došanos uz kaujas lauku: “Mūs ved pa Dārza (tagad Bērzaines) ielu. Pie Palasta ielas pa priekšu izsūta izlūku patruļu. Mums neļauj trokšņot; arī sarunāties nedrīkst. Uz Gaujas ielas nogūlusies kaimiņrotas ķēde. (…) Te pēkšņi klusumu šķeļ spalgs šāviens, tepat man blakus. Mēs visi uztraukumā lecam kājās un sākam lādēt šautenes. Man roka satver granātkātu. Bet izrādās ka šoreiz uztraukums ir lieks. Jau atkal vainīgs mazais Jurģītis (15 gadi vecs-D.C.). Tas piemirsis, ka izejot no mājām iebīdījis stobrā kaujas patronu un tagad, pieduroties sprūdam – atskanēja pirmais skolniekrotas šāviens, Gan laime, ka lode caurumu atstāja tikai zilā gaisā” . [9]

8.(Skolnieku) rotas kareivjus izvietoja uz ceļiem starp Katrīnmuižu un Mācītājmuižu. Pa labi un pa kreisi izvietojās Cēsu pulka 1.,7. un 3. rota. Uz Amatas upes dzelzceļa tilta izbrauca igauņu bruņu vilciens. Izveidojās situācija, kad vācieši galvenokārt koncentrēja savu artilērijas uguni un kājnieku uzbrukumu iecirknī, kur bija izvietojusies 8. (Skolnieku) rota. Uzbrukumu ar pūlēm atsita. Nozīmīgs faktors bija personīgā drosme, ko izrādīja Edgars Krieviņš. Cēsu pulka komandiera palīgs kapteinis Kārlis Pencis atcerējās: ” Kad vācieši bija ieņēmuši Mācītājmuižu un no turienes, pabalstīti ar (…) ložmetēju un bumbmeteju uguni, lauzās uz Cēsīm, lai atgrieztu atkāpšanās ceļu pulka labam spārnam, es atdevu rīkojumu pēdējai rezervei – 8. skolnieku rotai – apturēt vāciešu uzbrukumu no Mācītājmuižas, ieņemot augstumus, kas starp ceļu Mācītājmuiža – Cēsis un Katrinmuiža – Cēsis. Kad apmēram pēc ½ -1 stundas pēc augšminētā rīkojuma atdošanas izgāju uz Mācītājmmuižas virzienu personīgi pārliecināties par rīkojuma izpildīšanu un vispār orientēties par kaujas gaitu, tad atradu, ka 8. skolnieku rota stipras ienaidnieka uguns dēļ savu uzdevumu nebija izpildījusi un bija izvirzījusies tikai uz pilsētas dienvid malu, kur savienojas ceļi, vedoši no Mācītājmuižas un Katrīnmuižas. Atkārtoju, visai rotai dzirdot, savu doto rīkojumu – ieņemt augstumus un personīgi parādīju, kādus augstumus. Pagāja dažas minūtes, bet tā kā rotas gara stāvoklis bija stipri apspiests, satricināts no stiprās ienaidnieku uguns, tad arī neviens nevirzījās uz priekšu ieņemt norādītos augstumus, kamēr uz priekšu neizskrēja kareivis Krieviņš ar 2 – 3 citiem kareivjiem un neieņēma norādītos augstumus. Pēc tam, kad kar. Krieviņš bija sasniedzis norādītos augstumus, viņa priekšzīmei sekoja arī pārējie kareivji un ieņēma augstumus un, atklājot uguni pret vāciešiem, apturēja viņu uzbrukumu uz pilsētu.” [11] Notikumu aculiecinieks rotas dižkareivis, virsseržanta vietas izpildītājs Alfrēds Lukstiņš par šo epizodi rakstīja: ”Kad 8. Skolnieku rota saņēma rīkojumu ieņemt kaujas līniju starp ceļiem un Katrīnas un Mācītājmuižām, tad pēc izlūku kareivju-skolnieku atgriešanās rotas komandieris virsl. Grīns agrā rītā deva rīkojumu izstiepties ķēdē un ieņemt līniju. Kā pirmais ķēdes priekšgalā atradās kareivis Krieviņš. Caur savu drosmi aizraudams citus līdzi, viņš pirmais sasniedza nodomāto līniju uz kalna muguras. Visu kaujas laiku kareivis Krieviņš bija citiem par priekšzīmi un tikai ap plkst. 8-9 rītā kareivis Krieviņš tika smagi ievainots vēderā, kāpēc bija jānogādā uz slimnīcu. (…) Kareivja Krieviņa varoņdarbu var apliecināt visi 8. rotās skolnieki.” [12]
Kaujā ievainotos 8. (Skolnieku) rotas kareivjus – Edgaru Krieviņu, Jāni Zālīti, Oskaru Žilinski, Herbertu Lauciņu, Oļģertu Bišeru, Antonu Ķivru, Jāni Pāvuliņu – ievietoja Cēsu slimnīcā.

 

Krieviņš 6. jūnijā slimnīcā nomira. Pirmais kritušais Skolnieku rotas rindās … Skolasbiedru jauno karotāju acīs izmisums, apjukums. Ne tikai viņiem, 16 – 20-gadīgiem zēniem. “Daudz mūsu vidū tādu, kas pirmo reizi savā mūžā redz kritušu jeb smagi ievainotu, tamdēļ viens otrs novēršas. Sejas daudziem kļuvušas līķa bālas , un acis jautādamas raugās citos, kamdēļ tas tā? “ – tā vēlāk atcerējās kauju biedrs Skolnieku rotas kareivis Aleksandrs Mateass [14] Pēc 6. jūnija kaujas no Cēsu pulka vienībām pavisam bez vēsts pazuda 92 kareivji, no 8. (Skolnieku) rotas bez vēsts pazuda 22 kareivji, kurus ar 2. Cēsu pulka komandiera kopveža K. Berķa 19. jūnija pavēli izslēdza no pulka sarakstiem, no uztura un algas. [15] Desmit stundas pulks izturēja cīņu ar skaitliskā ziņā vismaz divas reizes stiprāku, labi apbruņotu pretinieku. Plkst. 1 dienā pulks saņēma pavēli atkāpties Liepas un Raunas virzienā.
Rotas karavīra Kārļa Dzirkaļa tēva, Cēsu viesnīcnieka Pētera Dzirkaļa ieraksts dienasgrāmatā  vācu okupētajās Cēsīs11. jūnijā: “Vakara pusē no Cēsīm cauri frontei uz Valmieru izveda varonīgā nāvē kritušā skolnieka Edgara Krieviņa iezārkoto līķi. Viņam sekoja raudošā māsa. “ [16] Savu kritušo biedru rotas kareivji vēl pēdējo reizi redzēja pie Liepas pagasta Panderu ceļa, pa kuru māsa Ella pajūgā no Cēsīm uz Valmieru veda savu brāli. No vācu iestādēm Cēsīs viņa ar pūlēm dabūjusi atļauju vest brāļa līķi cauri frontei uz dzimtas kapiem Valmierā. [17]

Par Edgara Krieviņa izvadīšanu no sēru mājas Valmierā uz kapiem ģimene nosūtīja paziņojumu Valkā iznākošajai avīzei “Tautas Balss” (Nr. 39, 14.06.1919.), taču to ievietoja tikai nākamajā dienā pēc bērēm.
Kritušos apglabāja, bet Neatkarības karš turpinājās līdz 1920. gada 11. augustam, kad noslēdza Latvijas-Krievijas miera līgumu. Tad arī varēja sākt atskatu uz notikušajām kaujām. 2.(5.) Cēsu kājnieku pulka virsleitnants Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Oskars Tiltiņš apkopojot pulka vēsturi, novērtēja kareivja-skolnieka Edgara Krieviņa drosmīgo rīcību. Viņš Latgales divīzijas komandierim, bijušajam 2. Cēsu kājnieku pulka komandierim pulkvedim K. Berķim 1923. gada 2. decembrī iesniedza vēstuli ar lūgumu ieteikt Edgaru Krieviņu apbalvošanai ar Lāčplēša Kara ordeni, jo E. Krieviņa tiešā komandiera atrašanās vieta nebija zināma.[18] 8. (Skolnieku) rotas komandieris virsleitnants Gustavs Grīns pēc Cēsu kaujām dezertēja un atradās meklēšanā. [ 19] Lietas iesniegšanai Lāčplēša Kara ordeņa domes komisijā tika savākti nepieciešamie materiāli: pavēles noraksts par Edgara Krieviņa ieskaitīšanu 2. Cēsu kājnieku pulka 8. (Skolnieku rotā) un viņa drosmīgās rīcības apraksts no aculieciniekiem – bijušā pulka komandiera palīga kapteiņa Kārļa Penča, rotas virsleitnanta Alfrēda Lukstiņa; Latgales divīzijas komandiera pulkveža Krišjāņa Berķa atzinums, ka jauneklis krita varoņa nāvē. 1924. gada 31. martā sagatavoto E. Krieviņa “apbalvošanas listi” ar fotogrāfiju kara ministrs pulkvežleitnants Fricis Birkenšteins nosūtīja Lāčplēša Kara ordeņa domes priekšsēdētājam, t.i. valsts prezidentam Jānim Čakstem. 8. (Skolnieku) rotas kareivi Edgaru Krieviņu pēc nāves apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni par kauju pie Cēsīm 1919. gada 6. jūnijā, kad “(…) 8. rota neizturēja pretinieka uguni un sāka atkāpties, tad rotas kareivis Krieviņš apturēja atejošos un pirmais metās pretī uzbrūkošam ienaidniekam, caur savu drosmi aizraudams citus sev līdz, pie kam vācu uzbrukums tika atsists un vāci nevarēja ielauzties pilsētā un satriekt pulku.” [20]  .
Par varoņa piemiņu rūpējās arī turpmākajos gados: 1930. gada 29. maijā Valmierā pie Edgara Krieviņa kapa novietoja kapa plāksni. [21]