Sākums > Jānis Bickis
Jānis Bickis – Priekuļu Lauksaimniecības skolas pamatlicējs, Baltijas bioentemoloģijas stacijas dibinātājs un pirmajais direktors, Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Entomoloģijas Katedras izveidotājs, pirmā Latvijas augu noteicēja autors.
Dzīves gājums
Jānis Bickis dzimis 1877. gada 5. maijā Kurzemē, Talsu apriņķa Vandzenes ciema “Beķeru” mājās (1.), zvejnieku ģimenē. Viņa vecākais brālis Kārlis gājis tēvam Gotfrīdam līdzi jūrā, bet Jānis sūtīts mācīties (2.). Jānis Bickis absolvējis Rīgas pilsētas reālskolu, no 1899. līdz 1910. mācījies Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Agronomijas nodaļā (1.). Studijām naudu sagādāt nebūs bijis viegli, jo RPI Bickis mācījies ar pārtraukumiem un beidzis to 32 gadu vecumā.
Jānis Bickis bija precējies, viņam bija četri dēli Ivars, Ilgvars, Uldis un Guntars (3.). Lielāko daļu savas darba dzīves Bickis ar ģimeni pavadījis Priekuļos, bet vasaras – Uguņciemā, kur 1929. gadā viņš ieguvis īpašumā “Ķeļļu” mājas un zemi ap tām (4.) Mājas palīdzējis celt tēvs, Jānis Bickis pie mājām iekopis ābeļu un ķiršu dārzu (5.).
J. Bicka dēli: stāv no labās Uldis, Ilgvars, Ivars,
sēž no labās Guntars (meitenes un otra zēna vārdi nezināmi).
Foto G. Matiss, Cēsīs (TNMM 7898)
Jāņa Bicka vecāki pie savas mājas Vandzenes pag. “Ķellēs”,
20. gs. 20. gadi. Autors nezināms (TNMM 7899)
Jānis Bickis. Foto G. Matiss, Cēsīs (CM 19238)
Darba gaitas
Tūlīt pēc studiju beigšanas, 1910. gadā J. Bickis tika iesaistīts Rīgas Lauksaimniecības Centrālās biedrības (RLCB) atbalstītajā iniciatīvā dibināt Priekuļos lauksaimniecības skolu. Biedrība piecus gadus bija cīnījusies ar cariskās Krievijas institūcijām par skolas dibināšanu. 1910. gadā Krievijas Zemkopības departaments jaunas skolas dibināšanai atļauju vēl nedeva, bet neiebilda pret ziemas kursu rīkošanu. J. Bickis šo kursu programmu bija pieskaņojis trīsgadīgas lauksaimniecības skolas 1. klases prasībām. Viņš arī vadīja šos kursus (6.) Mācības skolā uzsāka 43 zēni, līdz 1918. gadam tās notika krievu valodā. J. Bickis organizēja mācību procesu, savukārt naudu gādāja un visas saimnieciskās lietas kārtoja Hugo Celmiņš, kurš tolaik bija Krievijas Zemkopības departamenta pārstāvis RLCB. 1911. gadā tomēr izdevās panākt, ka Departaments deva atļauju dibināt trīsgadīgu Priekuļu lauksaimniecības skolu (Freidenbergas zemākā lauksaimniecības skola), piešķīra tai 500 desetīnas zemes (546 ha) un 10 000 zelta rubļu gadā mācību izdevumiem. Par skolas pārvaldnieku iecēla E. Zēmeli (7., 8.).
J. Bickis pasniedzējs Priekuļu Lauksaimniecības institūta Lauksaimniecības ziemas kursos, 1919. gads. Autors nezināms (TNMM 11550)
Vienlaikus ar darbu skolā J. Bickis strādāja arī pie augu aizsardzības pētniecības iestādes veidošanas. Zemkopības departaments 1911. gadā piešķīra nelielu finansējumu šīs iestādes vadītāja sagatavošanai. J. Bickis 1911. un 1912. gadā papildināja zināšanas Kijevas entomoloģiskajā stacijā un Pēterburgā. Jau 1912. gadā viņš veica augu slimību un kaitēkļu novērojumus Vidzemē, izsūtīja aptaujas anketas par slimību un kaitēkļu izplatību zemniekiem visā Baltijas apgabalā, kā arī organizēja konsultācijas par augu aizsardzību. 1913. gada 4. februārī tika apstiprināti Baltijas Kultūraugu kaitēkļu apkarošanas stacijas statūti un Bickis kļuva par tās vadītāju. 1913. gadā viņš organizēja iekārtošanas darbus, veica augu slimību un kaitēkļu novērojumus, apkopoja no zemniekiem atpakaļ saņemto ankešu informāciju. 1914. gadā iestāde tika nosaukta par Baltijas Bio-entomoloģisko staciju, tajā strādāja jau pieci zinātniskie darbinieki – vadītājs Jānis Bickis, mežu entomologs V. N. Rodzjanko, Tērbatas universitātes students, praktikants entomoloģijā K. Zolks, Rīgas Politehniskā institūta students, praktikants fitopatoloģijā M. Eglītis un laborants, Priekuļu lauksaimniecības skolas absolvents A. Lippe. Tika veikti augu slimību un kaitēkļu izplatības pētījumi, iekārtoti augu aizsardzības izmēģinājumi graudaugu, kartupeļu, linu un rāceņu platībās, veiktas aptaujas, lasītas lekcijas zemniekiem un sarakstītas zinātniskas un populāras publikācijas [9.].
1920. gadā J. Bickis tika ievēlēts par docentu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Augu kaitēkļu un kaišu katedrā, kuru viņš tad arī veidoja un vadīja līdz 1926. gadam. (10.). Viņš lasīja lekcijas par augu slimībām, entomoloģiju un ievadu bioloģijā (11.)
1922. gadā J. Bickis aizgāja no darba Baltijas Kultūraugu kaitēkļu apkarošanasstacijā Stacijas centrālais birojs un laboratorija tika pārcelti uz Rīgu, atstājot Priekuļos nodaļu ar nelielu laboratoriju un izmēģinājumu lauku. Par Priekuļu nodaļas vadītāju kļuva entomologs J. Zirnītis [9.].
1926. gadā J. Bickis atstāja darbu Latvijas Universitātē un atgriezās Priekuļos par Lauksaimniecības vidusskolas skolotāju.
Zinātniskā darbība
Savu diplomdarbu Rīgas Politehniskajā institūtā J. Bickis aizstāvēja par Baltijas neīstās miltrasas sēnēm profesora Fjodora Buholca vadībā (16). J. Bicka zinātniskie raksti viņa darbības sākumā publicēti galvenokārt par augu slimībām un kaitēkļiem. Tie saistīti ar viņa darbību Baltijas Bio-entomoloģijas stacijā.
Bitzky J. Latvijas augu noteicējs. 1.daļa. Cēsīs, 1920 (CM 19238).
Foto I. Jepsena
Tomēr par nozīmīgāko J. Bicka devumu Latvijas zinātnē, pēc gandrīz pusotra gadsimta, var uzskatīt pirmā Latvijas augu noteicēja sastādīšanu. Kā Bickis raksta pirmā izdevuma priekšvārdā, ideja par Baltijas augu noteicēja sastādīšanu latviešu valodā viņam radusies jau studiju laikā. Viņš min, ka noteicējs sastādīts pēc vācu pedagoga un dabaspētnieka Otto Šmeila (1) un Jūsta Fitčena “Vācijas floras” parauga. Tas domāts skolēniem, iesācējiem botānikā.
Augu sugu saraksta sastādīšanai Bickis izmantojis nozīmīgākos darbus, kas izdoti līdz tam laikam par Latvijas floru. Viņam radušās grūtības ar to augu sugu atlasīšanu, kas neaug Latvijā, jo iepriekšējo gadu pētnieki, veicot pētījumus, vadījās pēc Krievijas Impērijas administratīvā iedalījuma. Apzināti izslēgtas arī adventīvās sugas (balasta augus).
Ievadā Bickis min valodas terminoloģijas grūtības, ar kurām viņš satapies, rakstot noteicēju latviešu valodā. Viņš izmantojis Jāņa Ilstera darbus, sadarbojies ar citiem autoriem un radījis pats savus terminus un augu latviskos nosaukumus. Pēc Bicka vārdiem: “Terminoloģijas komisijas izstrādātie un “Valdības Vēstnesī” publicētie termiņi, bez retiem izņēmumiem, nevarēja tikt izlietoti.”
Grāmata iespiesta 1920. gadā Cēsīs O. Jepes izdevniecībā apgāda “Skola” sērijā “Dabas zinātniskā bibliotēka”. Pirmās daļas ievadā Bickis raksta, ka sastapies ar grūtībām (iespējams finansiālām I.J.) un tāpēc noteicējs iznāk 2 daļās, bez zīmējumiem un morfoloģijas terminu paskaidrojumiem. Šīs grūtības viņam izdodas pārvarēt ar nākošo izdevumu, kas seko 1923. gadā. Grāmata, acīmredzot, tiek labi pirkta. Seko trešais izdevums 1926. gadā.
Bickis J. Latvijas augu noteicējs. Rīgā, 1946. Foto I. Jepsena
Spriežot pēc prof. Nikolaja Maltas priekšvārda ceturtajam, pēcnāves izdevumam, J. Bickis visu laiku strādājis pie noteicēja uzlabošanas un precizēšanas, konsultējies ar Latvijas botāniķiem. Tāpēc pēc Bicka atraitnes lūguma K. Starcs un A. Ķirulis piekrituši uzlabot to un 1935. gadā Armijas spiestuvē Rīgā A. Bickas apgādā tiek izdots ceturtais izdevums. Piektais un pēdējais J. Bicka Latvijas augu noteicējs izdots 1946. gadā. Noteicēju pārstrādājis un pēc jaunākās zinātniskās nomenklatūras pārkārtojis Alfons Rasiņš, toreiz – Zemkopības Ministrijas Augu aizsardzības institūta darbinieks. Rožu ģints noteikšanas tabulu sastādījis P. Galenieks. Prof. Pauls Galenieks ir arī šī izdevuma zinātniskais redaktors. Grāmata iespiesta Latvijas Valsts izdevniecībā Rīgā.
No J. Bicka grāmatas augus pazīt mācījušās vairākas skolēnu, lauksaimniecības, mežsaimniecības un bioloģijas studentu paaudzes. Tikai 1958. gadā tika izdots “Latvijas PSR augu noteicējs”, ko sastādījušas Kornēlija Birkmane un Anna Pētersone.
Pēcvārda vietā
Jāņa Bicka pavadīšana pēdējā gaitā. Autors nezināms (CM 19238).
J. Bicka Bareljefs. Autors A. Vārpa. Foto I. Jepsena
Bickis miris Cēsu slimnīcā 1933. gada 18. decembrī. Viņu izvadīja no Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolas. Vēlāk Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolas absolventu biedrība kapos uzstādījusi viņam piemiņas plāksni.
Savukārt 1978. gadā Uguņciema dabas draugi, kas darbojās Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas kustībā, Bīļu lauku vidū augošu dižozolu veltīja Jānim Bickim (12., 13.). Tur tika uzstādīta arī piemiņas plāksne (14.), kas nav saglabājusies (I.J.).
1990. gadā, atzīmējot Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolas dibināšanas 80. gadadienu, pie skolas sienas uzstādīts piemiņas bareljefs tās pirmajam vadītājam Jānim Bickim. Bareljefa autors ir tēlnieks Andrejs Vārpa. Ideja par bareljefa uzstādīšanu nāca no vecajiem skolas absolventiem. Tā izgatavošanu finansiāli atbalstīja Cēsu Agronomu biedrība (15).
Skolas muzejā togad sagūla J. Bicka skolnieku un bērnības draugu atmiņas. Šīs atmiņas Jāni Bicki parāda kā ārkārtīgi iejūtīgu pedagogu un audzinātāju, kurš veicinājis savu skolēnu daudzpusīgu attīstību, vasarās organizējis izbraucienus, uzstājies ar lasījumiem par zinātnes sasniegumiem jūrmalas ciemos. Ļoti mīlējis klasisko mūziku, īpaši Vāgneru, aicinājis skolēnus klausīties savā dzīvokli klasiskās mūzikas koncertu translācijas radio, dāvinājis biļetes uz operas izrādēm.
Pateicības
Paldies visiem, kas palīdzēja šī raksta tapšanā, īpaši Cēsu Novada muzeja fondu glabātājai Dacei Tabūnei, Talsu novada muzeja fondu glabātājai Onai Kaudzei, Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikuma bibliotekārei Vizbulītei Kalnietei.
(1) Otto Šmeils (Otto Schmeil, 1860 – 1943) bija pedagogs, bioloģijas mācīšanas metodikas reformators Magdeburgā, Vācijā, kurš uzskatīja, ka bioloģijas mācīšanai skolā jāpāriet no grāmatu tekstu iegaumēšanas uz dabas novērošanu un tās sakarību atklāšanu.
LITERATŪRAS SARAKSTS
Latvijas Valsts vēstures arhīvs. RPI Studentu saraksti (LVVA_F7175_US1_GV1906_0030)
Latvijas Universitāte 20 gados. 1919 – 1939. II daļa. Mācību spēku biogrāfijas un bibliogrāfijas. Latvijas Universitāte, Rīga, 1939, 624 lpp.
Billers M. Atmiņas par J. Bicki. 09.08.1990. Talsu Novada muzeja krājums.
Pilsums A. Atmiņas par J. Bicki. Talsu Novada muzeja krājums, Priekļu Lauksaimniecības skolas muzeja krājums.
Zemes Ierīcības Vēstnesis, Nr. 356. (31.12.1929), ieraksta Nr. 9117.
Lagzdiņš. V. Atmiņas par J. Bicki. Priekļu Lauksaimniecības skolas muzeja krājums.
Ozoliņa E. Agronoms Jānis Bickis †. Daba un Zinātne, Nr. 2 (01.03.1934).
Отчетъ Фрейденбергского низшаго сельско-хозяйственного училища за 1911 год (первый год существования). Рижское Центральное Сельско-хозяйственное Общество. Рига, 1912, 18 стр.
Niklass M. I desmitgade (1910 – 1919) Pirmsākumi. Priekuļu tehnikuma vienpadsmit desmitgades. SIA “Latgales druka”, 2020, lpp. 11 – 17. ISBN 978-9934-8576-6-9
Eihe M., Priekule I. Latvijas Valsts augu aizsardzības centrs vakar un šodien. LLMZA, Agronomijas Vēstis. Nr. 5. LLU, Jelgava, 2003, lpp. 42 -46.
Lepiks A. Lauksaimniecības fakultāte 1919. – 1939. I daļa. Vēsturiskas un statistiskas ziņas par Universitāti un tās fakultātēm. Latvijas Universitāte, Rīga, 1939, 431. – 472. lpp.
Laime E. Padomju Karogs (Talsi), Nr. 69, (09.06.1987).
.http://www.vietas.lv/objekts/jana_bicka_bieka_ozols/
Laime E. Akts par plāksnes uzstādīšanu pie J. Bickim veltīta ozola. 17.06.1978. Priekuļu Lauksaimniecības skolas muzeja krājums.
Vimba E. Jānis Bickis, viņa augu noteicējs un citi darbi. Dabas un Vēstures kalendārs 2002. “Zinātne”. Rīga, 2001. 201. – 205. lpp.
Raksta autore:
Ilona Jepsena, Mag.biol., strādājusi ZA Bioloģijas institūtā Botānikas laboratorijā, vadījusi VARAM Dabas aizsardzības departamentu un Baltijas un Ziemeļjūras nodaļu EK Jūras lietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorātā. Kopš 2017.gada-neatkarīga eksperte, kas interesējas un raksta par botānikas vēsturi. Dzīvo Cēsu novadā.
