Sākums > Jānis Puriņš
Jānis Puriņš, pulkvedis, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris,
2. Ventspils kājnieku pulka komandieris ap 1928. gadu.
Attēls publicēts grāmatā
“Lāčplēša kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca”(Rīgā,1995.)
No Krievijas armijas atvaļinātajam, 1. pasaules karu pieredzējušajam virsleitnantam Jānim Puriņam bija goda lieta jau 1918. gada 28. novembrī iestāties pašaizsardzības vienībā Cēsīs un pēc tam – Cēsu rotā, lai aizstāvētu Latvijas valsti. Tieši J. Puriņa, Cēsu rotas komandiera, vadībā notika pirmās sadursmes ar Sarkano armiju, vēlāk – 2. Cēsu bataljona komandēšana kaujās pret Sarkano Armiju pie Rīgas. J. Puriņam 1919. gada nogalē uzticēja 1. Kurzemes divīzijas komandiera vietas izpildītāja pienākumus un iecēla par Austrumu frontes latviešu vienību pavēlnieku. Pulkvežleitnants Jāni Puriņš bija to 7 virsnieku vidū, kurus jau 1920. gada 13. augustā apbalvoja ar III šķiras Lāčplēša kara ordeni un iekļāva Lāčplēša ordeņa domē. Par cīņu vadīšanu pret Sarkano armiju Latgalē J. Puriņu ar ordeņiem apbalvoja arī Polijas un Lietuvas valdības.
Mārsnēnu pagasta Sakaiņu māju saimnieku Jāņa un Kristīnes Puriņu ģimenē 1889. gada 13. (25.) aprīļa rītā piedzima dvīņi: dēls Jānis un meita Anna. Pēc 10 dienām, 23. aprīlī, viņus nokristīja mājās. Vēlāk Jāni nokristīja arī Raunas baznīcā.[1] Skolas gaitas Jānis sāka Raunas draudzes skolā. Turpināja izglītoties Valmieras pilsētas skolā. Krievijas armijā Jāni Puriņu iesauca 1910. gadā 21 gada vecumā. Sākumā viņš dienēja kā kareivis Cēsu apriņķa priekšnieka pārvaldē, pēc tam – Viļņas kara apgabala intendantūrā. Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, Jāni Puriņu pārcēla uz 173. pulku, vēlāk – uz 3. rezerves pulku Toropecā Tveras apgabalā un Pēterhofā Sanktpēterburgas apgabalā, kur atradās armijas apgādes noliktavas. Kara laikā armijai bija vajadzīgi virsnieki. Iespējams, tāpēc 1916. gada oktobrī J. Puriņu nosūtīja mācīties uz 1. Maskavas praporščiku skolu, ko viņš pabeidza 1917. gada februārī. Aprīlī viņu ieskaitīja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā, kur viņš komandēja vadu, pēc tam bija ložmetēju komandas komandieris. J. Puriņš piedalījās cīņās pret vācu armiju pie Ķekavas, Olaines un Rīgas.[2] Līdz 1. pasaules kara beigām J. Puriņš uzdienējās par virsleitnantu.[3] Pēc tam, kad vācu armija ieņēma Rīgu, J. Puriņš piedalījās kaujās pie Līgatnes. Tomēr vācieši okupēja arī Vidzemi. J. Puriņš atgriezās tēva mājās Mārsnēnu pagasta “Sakaiņos”, kur sagaidīja ziņu par Latvijas valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī un ziņu par pašaizsardzības vienību organizēšanu. Tāpēc J. Puriņš 1918. gada 28. novembrī Cēsīs pievienojās pašaizsardzības grupai[4], kas 8. decembrī kļuva par Cēsu rotas kodolu, tās pirmā komandiera virsleitnanta Artūra Jansona (1893-1941) vadībā. No 23. decembra par rotas komandieri iecēla Jāni Puriņu. Viņa rakstītā autobiogrāfija vārdos skopa, bet jūtams lepnums par to, ka 1918. gada decembrī viņš iestājās Latvijas bruņotajos spēkos: “Nacionālās armijas Cēsu rotas komandieris no 1918.g. 23. dec. – 1919.g. 31. martam”. [5] Izvēles bija arī citas: varēja pieslieties lieliniekiem, varēja dzīvot noslēgti lauku mājās.
Lielinieku Sarkanās armijas pārspēkam pretoties nebija nozīmes, tāpēc ar nelielām sadursmēm Cēsu rota 23. decembrī atkāpās uz Rīgu. 1919. gada sākumā Oskara Kalpaka (1882-1919) bataljonā iekļautā rota cīnījās pret lieliniekiem pie Lielauces, Skrundas, Saldus. Marta beigās Cēsu rotu pārveidoja par 2.Cēsu bataljonu, iekļaujot to Latvijas atsevišķajā brigādē. Par Cēsu bataljona komandieri iecēla J.Puriņu. Bataljons viņa vadībā piedalījās kaujās, atbrīvojot Rīgu no Sarkanās armijas, cīnoties pie Juglas, Carnikavas un Ropažiem. 1919. gada janvārī virsleitnantu J. Puriņu paaugstināja par kapteini, bet tā paša gada maijā viņu paaugstināja par pulkvedi-leitnantu. Apsteidzot notikumus, – 1925. gada jūnijā J. Puriņu paaugstināja par pulkvedi.[6]
No 1919. gada 24. maija līdz 8. augustam J. Puriņš pildīja Latvijas atsevišķās brigādes kaujas rajona priekšnieka pienākumus. Tikai dažus mēnešus, no 8. augusta līdz 16. oktobrim, pulkvedis-leitnants J. Puriņš komandēja 2. Ventspils kājnieku pulku, pēc tam viņu iecēla par 1. Kurzemes divīzijas komandiera vietas izpildītāju un Austrumu frontes latviešu vienību pavēlnieku.[7] Tas bija ļoti grūts laiks Neatkarības karā. Lielākajai Latvijas bruņoto spēku daļai 1919. gada oktobrī bija jācīnās pret Bermonta karaspēku un jāuzmana Austrumu fronte Latgalē. Pulkvežleitnants J. Puriņš prata ar atlikušajām vienībām noturēties pret Sarkano armiju visā frontē. Aktīvi uzbrukumi Latgalē sākās 1920. gada 3. janvārī, kur piedalījās arī Latvijas sabiedrotās Polijas karaspēks. 1.Kurzemes divīzijas komandiera pulkvežleitnanta J. Puriņa vadībā no 20. – 26. janvārim ieņēma Latgales centrālo daļu, tajā skaitā Rēzekni. [8]
Ministru kabinets 1920. gada 13. augustā, vēl pirms Lāčplēša kara ordeņa statūtu apstiprināšanas, nolēma pirmos III šķiras Lāčplēša Kara ordeņus piešķirt septiņiem Latvijas armijas augstākajiem komandieriem: P. Radziņam, M. Peniķim, K. Berķim, O. Dankeam, J. Jansonam, J. Apinim un J. Puriņam. Ordeņus pasniedza Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste Lāčplēša dienā, 1920. gada 11. novembra parādē. Šos virsniekus līdz ar apbalvošanu ieskaitīja Lāčplēša kara ordeņa domes sastāvā. [9]
J. Puriņu apbalvoja arī Polijas valdība, piešķirot ordeni “Virtuti militari”, un Lietuvas valdība – I šķiras III pakāpes “Vytis Kryžiaus” ordeni (1928). Tā nēsāšanu īpašā rīkojumā akceptēja Valsts prezidents. [10] No 1920. gada 28. septembra līdz 1928. gadam J. Puriņš bija 2. Ventspils kājnieku pulka komandieris.
Nepatīkams bija Kara tiesas process, kur J. Puriņu apsūdzēja par nelikumīgām saimnieciskām darbībām. [11] Iespējams, ka sakarā ar to nākamajos gados J. Puriņu pārcēla no viena pulku uz otru. Pēc Valsts prezidenta pavēles armijai un flotei 1928. gada 23. novembrī vairāku virsnieku pārcelšanas vidū atrodams rīkojums atbrīvot pulkvedis J. Puriņu no 2. Ventspils kājnieku pulka komandiera amata un pārcelt uz Rīgas kara apriņķa pārvaldi. [12] 1932. gadā pulkvedi J. Puriņu iecēla par Alūksnē dislocētā 7. Siguldas kājnieku pulka komandieri, 1935. gadā – par 9. Rēzeknes pulka komandieri, 1936. gadā – par 10. Aizputes kājnieku pulka bataljona komandieri, vēlāk – par pulka komandieri Daugavpilī. [13] Pulkvedi, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri J. Puriņu atvaļināja no aktīvā dienesta 1939. gada jūnijā kā maksimālo vecumu sasniegušo, t.i. 50 gadu vecumā. [14] No dienesta atvaļinātais J. Puriņš devās uz tēva mājām – Mārsnēnu pagasta “Sakaiņiem”, iestājās aizsargu organizācijā. Vācu okupācijas laikā, 1941. – 1944. gadā, J. Puriņš bija Mārsnēnu, Liepas un Rankas pagastu komandants un vadīja minēto pagastu aizsargu darbību. Padomju vara J. Puriņu 1944. gada 13. oktobrī arestēja. 1944. gada 18. novembrī 3. Baltijas flotes kara tribunāls Valmierā J. Puriņu notiesāja uz 7 gadiem. Pēc tiesas sprieduma J. Puriņa pārsūtīja uz Rīgas 2. cietumu, bet tur nav nonācis. J. Puriņš pazudis bez vēsts. [15] 1977. gadā Cēsu Vēstures un mākslas muzeja materiālu komplektēšanas ekspedīcijas darbinieku dienasgrāmatā ierakstīts, ka Mārsnēnu “Sakaiņu” mājas sabrukušas. Toreiz tās nesaistīja ar J. Puriņu, Cēsu rotas komandieri, jo tā bija aizliegtā vēsture.
1 Latvijas Valsts vēstures arhīva 235. fonds, 7. apraksts, 517. lieta, 410. lp. (elektroniski – 420. kadrs; turpmāk LVVA)
2 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Jāņa sēta, 1995. – 424. lpp.; Latgales Vēstnesi. Nr. 45, 24.06.1939.
3 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 126. lp.
4 LVVA 2996. fonds, 15. apraksts, 30386. lieta, 1. lp.
5 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 126. lp.
6 Latgales Vēstnesis. Nr. 45, 24.06.1939.
7 LVVA 3625. fonds, 1. apraksts, 3. lieta, 126. lp.
8 https://lv.wikipedia.org/wiki/Latgales_atbr%C4%ABvo%C5%A1ana skatīts 15.04.2019.
9https://lv.wikipedia.org/wiki/L%C4%81%C4%8Dpl%C4%93%C5%A1a_Kara_ordenis – skatīts 15.04.2019.
10 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Jāņa sēta, 1995. – 424. lpp.; Valdības Vēstnesis. Nr.143, 13.06.1928.
11 Latvijas Kareivis. Nr. 75, 31.03.1928.
12 Latvijas Kareivis. Nr. 269, 25.11.1928.
13 Latvijas Kareivis. Nr. 76, 07.04.1932.; Valdības Vēstnesis. Nr. 179, 10.08.1935.; Valdības Vēstnesis. Nr. 30, 06. 02.1936.; Daugavas Vēstnesis. Nr. 15, 10.07.1939.
14 Valdības Vēstnesis. Nr. 127, 09.06.1939.
15 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. [Rīgā]: Jāņa sēta, 1995. – 425. lpp.
