Sākums > Jānis Roze
Jāņa Rozes vārds vēl šobrīd saistās ar grāmatnīcas un izdevniecības nosaukumu “Jānis Roze”, kas darbojas Rīgā. Saglabāta arī romantiskā 1923. gadā I. Zeberiņa izveidotā izdevniecības zīme – lapu ieskauts rozes zieds un burti JR. (1) Zīme kļuva par izdevniecības kvalitātes zīmolu jau 1920. – 1930. gados. Tā ir kvalitātes garants arī mūsdienās.
Jāņa Rozes dzīve un darbs noritēja maršrutā Vecpiebalga – Cēsis – Rīga – Soļikamska.
Piebaldzēni, J. Ozola grāmatniecības uzņēmuma darbinieki
Jānis Roze un Pauls Skrābāns.
L. Borevica foto Cēsīs, ap 1900. gadu. (Foto – LNB)
Vecpiebalga. Pirms 140 gadiem, 1878. gada 30. novembrī, Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Vecgaigalu māju kalponei Edei piedzima dēls Jānis. No astoņu gadu vecuma Jānis gāja ganos, iemācījās pīt grozus, lai nopelnītu kādu kapeiku. Vienu groziņu Rozes ģimene glabā vēl tagad…
Ogrēnu skolā Jānis sāka iet 10 gadu vecumā. Skolotāji bija rakstnieki – pirmā latviešu romāna “Mērnieku laiki” (1879) autori Reinis un Matīss Kaudzītes. (2) Skolotāji 1889. gadā pārsteidza visus piebaldzēnus ar ziņu, ka dosies tālu projām no mājām, lai apceļotu Vāciju, Šveici, Austriju, Itāliju, Franciju…. Bet Jānis Roze, pavadījis trīs ziemas Ogrēnu skolā, tiecās izglītoties tālāk. 1891. gadā viņš iestājās Vecpiebalgas draudzes skolā. Pieci gadi pagāja mācībās, novembrī paliks 18 gadi. Ko tālāk?
Jāni Rozi bija nolūkojis Vecpiebalgas grāmatizdevējs Jānis Ozols, piedāvājot darbu savā grāmatu veikalā. Lai pārdotu grāmatas un gūtu ienākumus, nevarēja paļauties tikai uz veikala pircējiem. Tāpēc grāmatas veda pārdot uz tirgiem. Vēlāk rakstnieks Kārlis Skalbe par Jāni Rozi atcerējās: “Man liekas, nebūs neviena tirgus Vidzemē, kur viņš toreiz nebūtu bijis ar savu grāmatu telti. Bet grāmatas jau nebija viņam tikai prece – grāmatas viņš ļoti mīlēja…”.(3)
Cēsis. 1893. gadā J. Ozols paplašināja savu grāmatnieka darbību Cēsīs. J. Roze sāka strādāt veikalā Cēsīs. Papildus viņš apguva darbu tipogrāfijā, mācījās grāmatu izdošanu. Turklāt – pašam sava istabiņa Ozola namā! Pie J. Ozola strādāja vēl daži piebaldzēni – Pauls Skrābāns, Kārlis Vectirāns. Cēsu veikalā bieži viesi bija rakstnieki piebaldzēni – Kārlis Skalbe, Antons Austriņš, J. Rozes skolotāji – brāļi Kaudzītes.
Radošā mācekļa darbā un rosīgā sabiedriskā dzīvē aizritēja 12 gadi. Jau Vecpiebalgā atklājās, ka Jānis Roze labi zīmēja. “Uzķēris” laikmetu, J. Roze uzzīmēja vairāku grāmatu vākus jūgendstila manierē: Kārļa Skalbes “Cietumnieka sapņi”(1902), “Kad ābeles zied” ( 1905), Jāņa Poruka “Dzejas” (1906). Zīmējumu apakšējā stūrī gandrīz nemanāmi iniciāļi – burti “JR” vai tikai “R”.
No kreisās puses – Jānis Roze, Eduards Treimanis-Zvārgulis, Paulīne Ozola,
Jānis Šmits, Paulīnes brālis, Pauls Skrābāns, Jānis Ozols, ap 1904. g. Cēsīs. (Foto CM 16470)
J. Rozes darba devējs J. Ozols bija prasmīgs izdevējs un aizrautīgs cilvēks. Viņam piederēja grāmatu veikals Alūksnē un Rīgā. Savus izdevumus – daiļliteratūru, mācību grāmatas – J. Ozols sūtīja Kurzemes grāmatniekiem. 1905. gada revolūcijas ietekmē J. Ozols izdeva 5 sabiedriski politiskas brošūras. No tām divas brošūras bija bez cenzūras atļaujas: Fjodoroviča “Kā salasa un kur paliek tautas nauda?”, Verners “Kurp iet sabiedrības attīstība?”. (4) Nav pierādījumu, ka J. Ozols būtu piedalījies kādās revolucionāru organizētās sanāksmēs. Uz aizdomu pamata J. Ozolu arestēja 1905. gada decembrī. Viņu atbrīvoja 1906. gada janvārī, bet 20. janvārī Cēsīs nošāva “par bēgšanas mēģinājumu” – tā rakstīts Cēsu policijas uzrauga slepenajā protokolā. J. Ozola apglabāšanā Bērzaines kapos atļāva piedalīties tikai tuviniekiem, viņu vidū bija arī Jānis Roze (5). Neaprakstāms pārdzīvojums sievai Paulīnei, uzņēmuma darbiniekiem, arī Jānim Rozem. Paulīne Ozola nolēma turpināt grāmatniecības uzņēmuma darbību. J. Rozem uzticēja veikala un izdevniecības vadīšanu, otram piebaldzēnam Paulam Skrābānam – tipogrāfijas vadību. (6)
J. Roze cītīgi strādāja, taču piedalījās arī sabiedriskajā dzīvē. Piebalgā iesāktā teātra spēlēšana turpinājās Cēsīs. Ažiotāžu izraisīja 1911. gada 11. septembrī Cēsu Viesīgās biedrības un Amatnieku biedrības sarīkotā brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” izrāde. Neskatoties uz to, ka biļetes bija dārgas, zāle izrādījās pārpildīta. Izrādi atkārtoja 18. septembrī, pie tam par pazeminātām cenām. Cēsu reālskolas skolotājs Jānis Grīns atcerējās, ka Ķencis, ko spēlējis J. Roze, uzbrauca uz skatuves no kulisēm ( tolaik Vaļņu ielā 13) ar nelielu īstu zirgu, kuru bij’ iedabūjuši tur pa logu. “Vēl tagad atceros skaisto lūgšanas skatu, kurā Roze rādīja, ka viņam ir lielas tēlotāja dāvanas”. Zirgs pa Ķenča lūgšanas laiku esot nemierīgi raustījies. Rozes iestarpinātie “tpru velns” bijuši ļoti izteiksmīgi un sacēluši nerimstošu smieklu vētru. Bez tam Rozem nesagādāja grūtības runāt nemākslotā piebaldzēnu izloksnē. Patiesībā zirgs esot bijis ponijs, kuru pa trapu veduši uz otro stāvu un tad caur logu uz aizkulisēm (7). Rozes slaveno repliku “tpru velns” vēlāk citi aktieri vēl papildināja un paspilgtināja gan kinofilmā (1968), gan teātra izrādēs.
Jānis Roze iemēģināja roku arī rakstniecībā, publicēdams vairākus humoristiskus stāstus. Viņam bagātīgi piemīt piebaldzēniskais smīns, kura priekšā bēg dzīves likstas. (8) Piebalgas kalendārā savas humoreskas J. Roze parakstīja ar pseidonīmu “Urķītis”. (9)
Jāņa Rozes grāmatu vāku zīmējumi J. Ozola izdevumiem:
Kārļa Skalbes “Cietumnieka sapņi”(1902), “Kad ābeles zied” (1905), Jāņa Poruka “Dzejas” (1906).
Zīmējumu apakšējā stūrī gandrīz nemanāmi iniciāļi – burti “JR” vai tikai “R”.
Rīga. Pēc 15 nostrādātiem gadiem Cēsīs Jānis Roze tiecās pēc patstāvības. Lielajā Vidzemes guberņas pilsētā Rīgā 1912. gadā J. Roze vadīja sabiedrības “Burtnieks” tipogrāfiju un grāmatu veikalu. Pēc gada viņš iegādājās savu tipogrāfiju. Drīz J. Roze izdeva arī savus pirmos patstāvīgi sagatavotos darbus: Baltijas kara lauka karti (1916), Strēlnieku kabatas kalendāru (1917). (10) Arī Rīgā J. Roze atbalstīja teātra darbību. 1919. gadā savā veikalā viņš interesentiem izsniedza Zeltmata kursu prospektus un noteikumus. (11) J. Roze prasmīgi vadīja tipogrāfiju un izdevniecību. Svinot savu 25 gadu darbības jubileju 1924. gadā, J. Roze saviem tipogrāfijas darbiniekiem kā balvu izsniedza no 1000 līdz 2000 rbļ. (12) J. Rozes dēls, arī Jānis, atcerējās, ka tēvs “nekādā veidā nemēģināja izcelties ar pašslavinošām runām vai uzkrītošu ģērbšanos. Tieši otrādi – mums, bērniem, nekādi neizdevās viņu pierunāt iegādāties vieglo automašīnu – tā būšot pārmērīga lepnība”. Dēlam palikusi prātā arī 1930. gadu cilvēku sasveicināšanās kultūra: “Satiekoties ar paziņām vai klientiem, obligāti bija jāpanākas pretī, jādod roka un jāskatās acīs. Atceros, piemēram, Kārlis Skalbe, sasveicinoties ar mani, divpadsmit trīspadsmitgadīgu pusaudzi, viegli paspieda roku, maigā, klusā balsī teikdams:”Sveiks, mīļais, draugs!”” ( 13) .
Atzīmējot 40 darba gadus grāmatrūpniecībā, Jānis Roze dāvināja 1000 latus savai dzimtajai Vecpiebalgas Ogrēnu skolai radio aparāta vai mūzikas instrumenta iegādei. (14)
No 1920. gada līdz 1940. gadam Jānis Roze izdeva ap 500 daiļliteratūras grāmatu, ap 200 lugu. Peļņas nolūkos viņš izdeva kalendārus un mācību grāmatas. (15) Par mācību grāmatām “Valoda” (1923) un “Valodiņa” (1924) aizkustinošas atmiņas avīzē “Austrālijas Latvietis” 1958. gadā (16) uzrakstīja dzejnieka Friča Bārdas dēls Zigurds Bārda: “Rakstnieki Jānis Ezeriņš un Jānis Grīns sakārto lasāmo grāmatu pamatskolām, to nosauc par “Valodu”, izplāno sējumus no 1. līdz 6. klasei. Trešais Jāni – Roze “Valodu” izdod un notiek necerētais – “Valoda” kļūst par iecienītāko mācības grāmatu veselai paaudzei. Tikai vēlāk dzimst jaunākā māsiņa “Valodiņa”, kas pārdzimusi un atnākusi mums līdzi trimdā.”
1940. gadā padomju vara Jāņa Rozes grāmatniecības uzņēmumu nacionalizēja. J. Roze turpināja strādāt Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldes (VAPP ) Praktisko darbu izdevniecībā. (17) 1941. gada 14. jūnijā, tāpat kā daudzus Latvijas gaišos un uzņēmīgos cilvēkus, Jāni Rozi, viņa sievu Emmu (1888-1985) un meitu Ainu (1927-1998) apcietināja dzīvoklī. Dēls Jānis dzīvoja vienu stāvu augstāk, viņa dzīvoklis nebija izsūtāmo sarakstā. Tāpēc viņš palika Rīgā. (18) J. Rozem bija 62 gadi, kad lopu vagonā padomju represīvās iestādes līdz ar citiem viņu izsūtīja uz vietu pirms Urāliem – Permas novada Soļikamskas rajonu un ievietoja Usoļjes labošanas darbu nometnē. Tur bija vairāki pazīstami latvieši. J.Rozes grūtos dzīves brīžus vēlāk aprakstīja arheologs Vladislavs Urtāns, tolaik 20-gadīgs students. Viņš bija kopā ar J. Rozi līdz viņa nāvei: “Drīz vien, 1942. gada maijā, slaveno latviešu grāmatnieku bez šķirsta un puspliku aprakām. Tikai tas nebija Soļikamskā, bet gan daudzus kilometrus tālāk, uzkalnā aiz lēģera “Mogila””. (19)
J. Rozes kapa vieta nav atrodama, bet viņa ģimenes kapos Lielupē 1985. gadā J. Rozes sieva Emma un dēls Jānis pasūtīja Jānim Rozem kapa pieminekli, kur uzdrošinājās likt iekalt, ka viņš dzimis Piebalgā, miris Soļikamskā.
Pēc 50 gadiem, 1992. gadā, J. Rozes mazdēls Ainārs Roze nodibināja SIA “Jānis Roze”. Tā ietvaros 1997. gadā darbu atsāka izdevniecība “Jānis Roze”. Pazīstamais kultūras zīmols ir viens no retajiem, kas atjaunots pēc tik ilgiem gadiem un notur savu kvalitāti arī mūsdienās.(20)
Atsauces
1 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi. Rīgā, 1999. – 22. lpp.
2 Turpat, 12. lpp.
3 Turpat, 14. lpp.
4 Cepurīte, D. “Cēsu grāmatnieki 1905. gada revolūcijā”-rakstu krājums “Starptautiska konference INFORMĀCIJA,REVOLŪCIJA,REAKCIJA:1905-2005”, Rīgā, 2005. – 130. – 131. lpp.
5 Cēsu policijas uzrauga protokols, CM 7426, CM 104676 (fotokopija).
6 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi, 16. lpp.
7 Grīns, J. Grāmatnieka J. Rozes jubileja. – Jaunākās Ziņas. Nr. 36, 13.02.1924, 4. lpp. ; Priede, J. Jānis Roze. -Latvijas Vēstnesis. Nr. 39, 16.02.1924.
8 Jānis Lapiņš “Piebalga latviešu literatūrā” – Piesaule. Nr. 8, 01.08.1933., 430. lpp.
9 Piesaule. Nr. 11, 01.11.1929., 505. lpp.
10 datu bāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”, Roze Jānis
11 Latvijas Sargs. Nr. 132, 06.09.1919.
12 Latvijas Grāmatrūpnieks.Nr. 48, 14.03.1924., 2. lpp.
13 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi, 38. lpp.
14 Jaunākās Ziņas. Nr. 213, 19.09.1936., 3. lpp.; Rīts. Nr. 259, 19.09.1936., 2.lpp.
15 datu bāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”, Roze Jānis
16 Austrālijas Latvietis. Nr. 466, 13.12.1958., 10. lpp.
17 datu bāze “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”, Roze Jānis
18 https://nra.lv/maja/156824-ainars-roze-sajust-gramatas-dveseli.htm ,mazdēla Aināra Rozes atmiņas – skatīts 20.11.2018.
19 Grāmata par grāmatnieku Jāni Rozi
20 https://nra.lv/maja/156824-ainars-roze-sajust-gramatas-dveseli.htm – skatīts 22.11.2018.
Autore: Dace Cepurīte, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturniece
