Parka vēsture

Maija parks (agrākais Alekša parks) līdz ar Cēsu Pils parku veido pilsētas vēsturisko apstādījumu sistēmu un ir būtiska pilsētas centra ainavas sastāvdaļa.

Tā izveides pirmsākumi saistāmi ar 1832. un 1833. gadu, kad pilsmuižas īpašnieks grāfs Karls Gustavs fon Zīverss pretī pils traktierim iekārtoja dārzu ar pastaigu celiņiem.  Par parka galveno akcentu kļuva šaurs, garš dīķis.  Jaunizveidoto dārzu jeb parku grāfs nosauca sava 1832. gadā Maskavā dzimušā mazdēla Alekseja vārdā. Kad 1841. gadā ārsts G. Meijers ar grāfa Karla Gustava fon Zīversa līdzdalību atvēra auksta ūdens dziedniecības iestādi Pils parkā, dārzs tika lietots slimnieku pastaigām un izklaidei. Alekša parkā bijis “balagāns” – viegla pagaidu celtne teātra izrādēm un 19. gadsimtā populārās ķegļu spēles celiņš.

Pēc Otrā pasaules kara parku nosauca par 1. maija parku, bet 20. gadsimta 70. gados par Uzvaras parku. Parkā aplūkojams tēlnieka K.Jansons diplomdarbs „Cīņa ar kentauru”, kas laika gaitā kļuvis par vienu no izteiksmīgākajiem pilsētas simboliem.

Alekša parks rekonstruēts 1930. gadu otrajā pusē vienlaikus ar viesnīcas “Tērvete” celtniecību un 1960. gados, kad izveidoja strūklakas. Rekonstrukcijas darbi pabeigti 2005. gadā, kad Maija parks atzīts par vienu no 100 sakoptākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā.

Šobrīd Maija parks pilsētas viesus un cēsniekus pārsteidz ar krāsainām gaismas strūklakām un Latvijā reti sastopamo melno gulbju „ģimeni”.