Pils parks

Cēsu Pils parka pauguri un gravas, kultūrvēsturiskie pieminekļi vienuviet nelielā teritorijā bija vislabvēlīgākie priekšnoteikumi veiksmīga ainavu parka izveidei pirms vairāk kā 170 gadiem. Citi muižnieki Eiropā un Vidzemē ainavu parku veidojot lika celt mākslīgas pilsdrupas. Grāfa Karla Gustava fon Zīversa Cēsu Pilsmuižas teritorijā atradās reālas Livonijas ordeņa valdīšanas laikā,14. – 16. gs., celtas mūra pils drupas, kas dabiski iekļāvās 1832. – 33. g. veidotajā parka ainavā. Līdzās pilsdrupām par neatņemamu parka daļu kļuva 10. – 13. gs. Cēsu pirmiedzīvotāju vendu pilskalns – Riekstu jeb Naudas kalns; 18. – 19. gs. celtās Cēsu pilsmuižas ēkas, kā arī 19.gs. alus brūzis – mūsdienīgā „Cēsu alus” priekštecis; Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca ( iesvētīta 1845.g.), pie kuras atrodas Pils parka izveidotāja un viņa piederīgo kapi. No parka rietumu malas paveras skats uz pilsētas jaunāko laiku panorāmu – slimnīcas ēku, individuālām un daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām.

 Pils parku, atbilstoši tā laika modē nākušajiem ainavu parkiem, izveidoja pils-muižas īpašnieks K. G. fon Zīverss ( 1772-1856) kā ģimenes atpūtas vietu ar promenādēm. Parkā iekļāva Riekstu kalnu, bet līdzās esošās pils drupas un to spoguļattēls dīķī radīja nepieciešamo romantisko noskaņojumu. Aprakstā par Cēsīm 1841.g. izdotajā grāmatā „Baltijas provinces” J. Kols norādīja uz to kā iecienītu ceļa mērķi: „Tērbatas studenti, kuru apsolītā zeme ir Cēsu apkārtne, vasarās uz šejieni veic biežus ceļojumus kājām. Tāpat kā getingieši uz Harcu, kā heidelbergieši uz Odenvaldi, kā breslavieši uz Karpatiem.”

19. gs. 50-to gadu sākumā parka ziemeļu daļu iekļāva pils-muižas īpašnieka ģimenes pastaigu maršrutā, visā parkā ierīkojot skatu laukumus un atpūtas vietas. Parka labiekārtošanas plānā iezīmēja soliņus, lapenes un terases. K. G. fon Zīverss atpūtas vietas nosauca savas ģimenes piederīgo vārdos. Savā vārdā viņš nosauca kalnu pie dīķa – Kārļa kalns, kur dēls Emanuels 1908.g. lika uzstādīt tēva bronzas krūšutēlu uz granīta postamenta ar iekaltu tekstu par viņa nopelniem t.s. Napoleona karā (1812-1814) un pilsmuižas attīstībā. Citas vietas Karls Gustavs veltīja tuvākajiem ģimenes piederīgajiem: Šarlotes sala – par godu māsai, Annas vārti – arī māsai, Aleksandra pakalns – dēlam, Minadoras kalns ar soliņu, vēlāk ar lapeni– meitai, Emanuela kalns ar terasi – dēlam, atpūtas vietas un soliņus meitai Sofijai un viņas vīram Gudimam-Ļevkovičam, mazmeitai Sofijai. Arī Riekstu kalnā izveidoja skatu platformu un atpūtas solus, veltot tos meitas Minadoras vīram Muhanovam, tēva māsīcai Elizabetei Ikskilai. Parks bija patīkama un droša ģimenes atpūtas vieta, – no pilsētnieku ziņkāres pasargāja žogs visapkārt parkam. Tomēr parku drīkstēja apskatīt arī ceļotāji. Antons Birzgalis 1874. g. maijā Cēsīs apskatīja „to dīķi un to ūdens skunsti, kur arī tai dīķi divi gulbi.” K. Bedekera ceļvedī „Russland” (1904.g.) atzīmēts, ka par parka un pilsdrupu apmeklējumu jāmaksā 20 kap. Domājams, ka vakarā parka vārti tika aizvērti un aizslēgti.

Parks kļuva brīvi pieejams apmeklētājiem un iedzīvotājiem pēc Krievijas cara atkāpšanās no troņa 1917.gada februārī. Jau no 1920-to gadu sākuma līdz mūsu dienām parkā tradicionāli notikuši Cēsu novada dziesmu svētki, teātra izrādes, koncerti, balles. 1930-tajos gados organizēti daiļslidošanas paraugdemonstrējumi, slidošana pašiem cēsniekiem. Bērnu prieks – barot pīles un gulbjus, ar kamaniņām braukt pa stāvajām parka nogāzēm.

No 1935. gada pilsētas valde rūpējās par parka uzturēšanu un labiekārtošanu. Pēc mākslinieka J. Rozenberga meta izveidoja kāpnes, to skulptūras ( tēln. R. Āboliņš) un terases. Dīķa kāpņu galā uzstādīto skulptūru autors – tēlnieks K. Jansons. Izsludinātās tūrisma kampaņas „Apceļo dzimto zemi!” ietvaros 1936. g. uzbūvēja suvenīru kiosku, kas saglabājies nemainīgā izskatā. Nelielu estrādi izbūvēja 1938. g., to paplašināja 1960-tajos gados. Arī kāpņu augšējo daļu izbūvēja 1960-tajos gados. Dīķī 1960. g. uzstādīja A. Jansona skulptūru-strūklaku „Vīrs ar samu”.

Parks joprojām ir iedzīvotāju un viesu iecienīta atpūtas vieta – vairākām cēsnieku paaudzēm. Latvijas Nacionālas operas izrādes, Imanta Kalniņa mūzikas koncerti, Mākslas festivāls ir ar parku saauguši pasākumi, kas cēsniekiem un viesiem kļuvuši par Cēsu kultūras zīmolu.