Laika skala

Lai arī precīzs Cēsu mūra pils celtniecības sākuma gads nav zināms, no Rīgas domkunga Johannesa fon Meideborga sniegtās liecības (1259) izriet, ka pils būvniecība sākusies 1213.gadā. Līdz tam Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki kopā ar Cēsu vendiem apdzīvojuši koka pili Riekstukalna pilskalnā.

Atgriežoties no Novgorodas, Livonijas karotāji uzbrūk Jersikas ķēniņa Visvalža sievastēvam, lietuviešu kunigaitim Daugerūtam un iesloga to Cēsu pilī. Indriķa Livonijas hronika vēsta: „Tur viņš tika turēts daudz dienu, līdz no Lietuvas pie viņa ieradās daži viņa draugi. Pēc tam viņš pats nodūrās ar zobenu.”

Cēsu pili aplenc novgorodiešu karaspēks ar astoņgadīgo kņazu Vsevolodu Jurjeviču priekšgalā. Lai arī krievu karapulkiem drīz pievienojās lietuvieši, Cēsu pili tiem neizdodas ieņemt.

Pēc katastrofālās sakāves Saules kaujā (1236), dzīvus palikušos Zobenbrāļu ordeņa brāļus pāvests pievieno Vācu ordenim. Cēsu pils kļūst par vienu no svarīgākajiem Vācu ordeņa atbalsta punktiem Baltijā.

Lietuviešu kunigaitis Lengvins ar 500 vīru lielu karapulku nepamanīts nonāk līdz Cēsīm un nogalina ordeņa brāļus un Cēsu komturu Heinrihu fon Zasendorpu. Komtura galvu Lengvins kādam ordeņa brālim pavēl nogādāt uz Lietuvu.

Lai palīdzētu atvairīt zemgaļu valdnieka Nameja karapulku uzbrukumu, Rīgā no Cēsīm ierodas ordeņa brālis ar simt letu zemessargiem zem sarkanbaltsarkana karoga. Tas ir vienīgais tik senos laikos Latvijas teritorijā lietota karoga apraksts un kopš 19.gs. otrās puses tas kalpojis kā prototips nacionālā karoga izveidei.

Ordeņa brāļi sagūsta Rīgas arhibīskapu Johannesu III un astoņus mēnešus tur ieslodzījumā Cēsu pilī. Pēc atbrīvošanas arhibīskaps nekavējoties dodas uz Flandriju ārstēt ieslodzījuma laikā salauzto kāju.

Cēsīs norisinās grandiozi pils pārbūves darbi. Veco pils ēku vietā ordenis ceļ kvadrātiska plānojuma pili ar četriem vairākstāvu korpusiem, kas novietoti ap noslēgtu iekšējo pagalmu. Šis, no Prūsijas ieviestais ordeņa piļu būvtips, lielā mērā balstījās nepieciešamībā veidot viegli aizsargājamus „nocietinātus klosterus”, kuros ordeņa brāļiem paredzētās telpas būtu izkārtotas pēc iespējas kompakti.

No Cēsīm uz Vācu ordeņa virsmestru rezidenci Marienburgā ar zirgu pastu tiek nosūtīts svarīgs dokuments – Lietuvas dižkunigaiša Svidrigaiļa pamiera piedāvājums. Sūtījums 700km attālo galamērķi sasniedz piecu dienu laikā. Pat mūsdienās pasta sūtījumi nereti ceļo ilgāku laiku.

Cēsu pils noliktavās glabājas bruņas 900 vīriem, 2 ½ mucas šaujampulvera, ½ muca sēra, 16 bises, 40 arbaleti un 5 mucas bultu. Ne mazāk iespaidīgi ir pārtikas krājumu: 105 šķiņķi, 60 sālīti liellopi, 250 žāvētas aitas, 14 žāvēti vērši, 2 lasti siļķu, 1 lasts mencu, 4 mucas lašu, 5 mucas eļļas, 4 lasti sāls, 1005 vimbas, 1105 reņģes, 24000 tūkstoši citu zivju. Bez tam pilī glabājas 750 lasti rudzu, miežu un auzu.

Cēsu pils tornī par parādiem tiek turēts ieslodzījumā kāds dominikāņu ordeņa brālis no Tērbatas.

Ordeņa brāļi, landmaršala Bernda fon der Borha vadībā, atceļ no amata ordeņa mestru Johanu Volthūzu fon Hersi un iesloga to Cēsu pils cietumā. Netiklībā un izšķērdībā apvainotais Herse, hronista Johana Rennera vārdiem, „cietumā nomocīts līdz nāvei un briesmīgā kārtā nogalināts”.

Pieaugot Livonijas ordeņa nesaskaņām ar Rīgas pilsētu un arhibīskapu, ordeņa mestrs Bernts fon der Borhs par savu rezidenci izraugās Cēsu pili. Arī agrāk, briesmu un nestabilitātes periodos, ordeņa augstākie pavēlnieki uz laiku bija pametuši Rīgu un pārcēlušies uz Cēsīm. Taču šoreiz mestra Borha paraugam sekoja arī turpmākie mestri un Cēsu pils kļuva par pastāvīgu ordeņa mestru rezidenci.

Vācu ordeņa virsmestra nosūtītie vizitatori norāda: “Cēsu pils ir labs nocietinājums un ir labi apgādāta ar visādām lietām, kādām pilī būtu jābūt, arī ar pārtiku un labību. Baznīcās ir labā krājumā grāmatas, ornāti un kausi, un dievkalpojums – tas arī nebūtu lieks.” Nez, ko nozīmē vizitatoru pēdējā piebilde?

Cēsu pili pielāgo aizsardzībai pret ugunsšaujamajiem ieročiem. Ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga valdīšanas laikā Cēsu pils iegūst trīs varenus torņus ar īpaši biezām sienām un ugunsieročiem piemērotām šaujamlūkām.

Ārsts Hanss fon Šonebergers Cēsu pilī sekmīgi veic „franču kūres”. Franču slimība jeb sifiliss visā Eiropā uzliesmoja 16. gadsimtā sākumā, prasot tūkstošiem cilvēku dzīvību. Nelāgā kaite nesaudzēja arī šķīstības zvērestu devušos ordeņa bruņiniekus.

Cēsu pilī sirmā vecumā mirst ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs – viens no ievērojamākajiem Livonijas politiķiem un karavadoņiem. Pletenbergu apglabā Sv. Jāņa baznīcā, kurā līdz mūsu dienām saglabājušies tā kapa plāksnes fragmenti.

Mestrs Hermans fon Briganejs lūdz Rēveles rātei aizdot šaujampulveri, jo Cēsu pilī glabātie šaujampulvera krājumi gājuši bojā eksplozijā, kas izcēlusies no zibens spēriena pils tornī.

No Cēsu pils cietuma tiek atbrīvots izcilais reformācijas darbinieks, dzejnieks un dramaturgs Burkards Valdiss (1490-1557) – viena no spilgtākajām vācu 16.gadsimta kultūras, zinātnes un baznīcas personībām. Par līdzdalību sazvērestībā pret Livonijas ordeni, Valdiss ieslodzījumā pavadījis četrus gadus. Iespējams, ka Cēsu pils cietumā Valdiss būtu palicis līdz mūža galam, ja vien Hesenes landgrāfs Filips ar lieliem pūliņiem nebūtu panācis viņa atbrīvošanu. Ieslodzījuma laikā Valdiss strādājis pie psalmu atdzejojuma vācu valodā, kā arī komponējis tiem melodijas. [G.Milchsack „Burkard Waldis”, 1881]

Livonijas ordeņa piļu un pārvaldnieku sarakstā Cēsis pils dēvēta par „mestru galveno pili”. Pilī uzturas ordeņa mestrs Heinrihs fon Gālens, bet pils staļļos tiek turēti 300 kara zirgi.

No cietuma Garā Hermaņa tornī izlauzies un, nolaižoties pāri pils mūrim, aizbēdzis „šīs zemes nodevējs un spiegs” Hanss Ginters. Livonijā tiek izsludināta Gintera meklēšana. Noziedznieka pazīmes: melni mati un bārda, ģērbies melnās biksēs, svārkos un vamzī. Ikviena livonieša pienākums – nodevēju, mestra vārdā, ieslodzīt “stingrā apsardzībā un saitēs”. [Briefe un Urkunden zur Geschichte Livlands, 1865]

Livonijas karalis Magnuss ar saviem galma ļaudīm apmetas Cēsu pilī. Jau augusta beigās pie Cēsīm ierodas Krievijas cars Ivans Bargais un, sodot Magnusu par solījumu nepildīšanu, liek to ieslodzīt kādā zemnieku būdā, kur Livonijas karalim 5 dienas un naktis jāguļ uz salmiem. [Russow, Chronica der Prouintz Lyfflandt, 1584]

Kāds no Livonijas karaļa Magnusa galminiekiem, atrodoties Cēsu pievārtē ierīkotajā krievu karaspēka nometnē, šauj uz caru Ivanu Bargo. Dusmu agonijā, cars liek nogalināt visu Magnusa svītu. Aplenktie no pils to redzēdami, pieņem lēmuu kopīgi uzspridzināties. [Müller, Septentrionalische Historien, 1585]

„Zinādami kādus briesmu darbus lielkņazs bija pastrādājis Koknesē un citās pilīs, pils iemītnieki nolēma Cēsu pili neatdot. Tad lielkņazs uzmeta četras skanstes ap pili un sākot ar 4.septembri piecas dienas un naktis apšaudīja pili. Kad glābiņa vairs nebija tad vīri sievas un jaunavas, lielākoties muižnieku kārtas, vienbalsīgi nolēma uzspridzināties ar šaujampulveri.” [Russow, Chronica der Prouintz Lyfflandt, 1584]   “Tas bija skumjāk par skumju, kā labie ļaudis metās ceļos telpā, zem kuras bija novietots šaujampulveris. Vīri un sievas sadevās rokās, bērni sapulcējās ap saviem vecākiem, zīdāmie bērniņi vēl bija pie mātes krūts. Šaujampulveris tika aizdedzināts, un visi tika uzspridzināti.” [Henning, Lifflendische Chronica, 1594]

Cēsu pils piedzīvo kārtējo šaujampulvera izraisīto katastrofu – šoreiz nejauši uzspridzinājies apakšpilskungs un „lielā, skaistā zāle pilī līdz ar citām telpām uzlidoja gaisā”. [Bodeckers Chronik, 1593-1638]

Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs savam kancleram Akselam Uksenšernam (1583–1654) atdāvina Cēsu pili un pilsētu. Jau 1622.gadā Uksenšerna savā īpašumā bija saņēmis teju visu agrāko Livonijas bīskapiju, kļūstot par lielāko zemes īpašnieku Vidzemē. Uksenšernas dzimtas īpašumā Cēsu pilsmuiža saglabājās līdz pat muižu redukcijai (1681). [Dunsdorf, The Livonian estates of Axel Oxenstierna, 1981]

Zviedru fortifikācijas inženieris Johans Palmstruks izgatavo trīs Cēsu pils plānus. Šie ir senākie zināmie pils plāni, kas saglabājušies līdz mūsu dienām.

Zviedru valdības veiktā pārbaude atklāj, ka senā Cēsu pils nonākusi pavisam bēdīgā stāvoklī: vairākās pils telpās izlauztas grīdas flīzes, izņemtas durvis, izsisti logi un sadauzītas krāsnis; pirmā stāva telpas izlietotas kā zirgu stallis un labības sabērtuves, bet Lademahera tornī kāds cepurnieks ierīkojis darbnīcu un „vairāk kā nožēlojamu pirti”.

Mērnieka Johana Ābrama Ulriha zīmētajā plānā, pirmās priekšpils pagalmā attēlots ornamentālos rakstos izkārtots augļu koku un sakņu dārzs. Izsmalcināti veidotais dārzs visticamāk iznīcināts un pamests Lielā Ziemeļu kara laikā (1700-1721).

Cēsu pili ieņem un pamatīgi izposta Vidzemē iebrukušais krievu karaspēks pulkveža Borisa Šeremetjeva vadībā. Pilnībā zaudējusi savu agrāko militāro nozīmi, pils vairs netiek remontēta un tā pakāpeniski nonāk drupu stāvoklī – ugunsgrēkos nodeg jumti, savukārt lietus un sals nenovēršami grauj iekštelpu velves un mūra sienas.

„Tikai neliela daļa no pils, proti, viena pilij piederoša ēka šaipus grāvim pie pilsētas mūra, pie kuras stāv arī tornis, ir atkal atjaunota dzīvošanai. Divi torņi, pateicoties to 2 asis biezajiem mūriem, ir saglabājušies, kaut gan jau ilgu laiku stāv bez jumta; tāpat ir vēl veca, labi velvēta istaba, uz kuras griestiem un sienām neskarts krāsojums un zeltījums ļauj iepazīt tālaika greznību un gaumi. Par pils kā ievērojama monumenta pilnīgu atjaunošanu nav ko domāt, ne tikai milzīgo izmaksu, bet arī mūru sliktā stāvokļa dēļ. Daudz vieglāk un lētāk būtu uzbūvēt pilnīgi jaunas ēkas.” [Hupel, Topographische Nachrichten..., 1774]

Par ievērojamu summu - 96 tūkstošiem Alberta dālderu – Cēsu pilsmuižu iegādājas majors Karls Eberhards fon Zīverss. Turpmākos 150 gadus, līdz pat agrārajai reformai, pilsmuiža ir Zīversu dzimtas īpašums.

Ap 1840.gadu Cēsu pilsmuižas īpašnieks grāfs Emanuels fon Zīverss (1817-1909) pilsdrupās veic vienus no senākajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Latvijā. Zīversa vadībā strādnieki atsedz senā mūra tilta pamatus pils dienvidu pusē. [Düna-Zeitung, Nr.141, 1901]

Ievērojamais Latvijas piļu pētnieks Karls fon Lēviss of Menārs publicē plašu rakstu par Cēsu pili – „Schloss Wenden vor 200 Jahren”. Tas ir pirmais Cēsu pils vēsturei un arhitektūrai veltītais pētījums, kurā pils sīki aprakstīta un analizēta, izmantojot senos plānus un zīmējumus, kā arī veicot pilsdrupu rūpīgu vizuālo izpēti.

Cēsu pili glezno izcilais krievu mākslinieks, domātājs un ceļotājs Nikolajs Rērihs. Rēriha glezna ar nosaukumu „Kapelas drupas” šobrīd glabājas Valsts Austrumu tautu mākslas muzejā, Maskavā.

Cēsu pilsdrupu saglabāšanas komiteja finansē rietumu torņa pārsegšanu ar lēzenu papes jumtu, lai novērstu Mestra zāles zvaigžņu velves sagrūšanas draudus. Tuvāko gadu gaitā pilsdrupu apmeklētāji jumta papi bija noplēsuši un Mestra zālei no jauna draudēja katastrofa.

Pirmā pasaules kara priekšvakarā Cēsu pilsdrupu saglabāšanas komiteja uzsāk rietumu torņa augšdaļas rekonstrukciju un apjumšanu. Vērienīgos darbus pabeidz septembra vidū, vienīgi torņa asā smaile paliek neuzstādīta, jo darbam norīkotie strādnieki iesaukti karadienestā.

Latvijas Republikas Pieminekļu valde Cēsu pilsdrupām piešķir aizsargājama pieminekļa statusu. Taču nekādi praktiski saglabāšanas vai kopšanas pasākumi 1920.gados pilī netiek veikti un tā „atstāj slikti koptas atejas iespaidu”.

Cēsu pils mūri, pils parkā, aicina katru garāmgājēju uzkāpt pielabotā tornī, no kura paveras plašs skats, bet apmeklētājus atbaida ārprātīgā netīrība. Ejas un takas pilnas mēsliem un netīrumiem. Agrākos laikos par parku rūpējās zināma persona, bet tagad tas uzticēts pašai sabiedrībai un nonācis tādā stāvoklī, ka sabiedrībai pašai nelabprāt gribas soļus turp spert. „Latvis” №1635

„Cēsu Avīze” ziņo, ka kāds strādnieks Cēsu pilsdrupās uzgājis slepenu kāršu klubu. „Viņam ierodoties, vairāki kungi patlaban spēlējuši uz „acīti”. Banku pārzinājusi kāda šaubīgas reputācijas jaunava, kura kā atlīdzību no katras bankas saņēmusi vienu latu. Par šo pašu maksu jaunava turpat drupās spēlmaņiem pārdevusi arī savu mīlestību. Šāds slepens kāršu klubs pils drupās pastāvot ilgu laiku. Svētdienās tur parasti salasoties Cēsu pašpuikas ar savām mīļākām un spēlējot uz naudu. Starp spēlmaņiem reizēm gadās viens otrs profesionāls šuleris, kurš tad pamatīgi „izkāšot” pārējiem kabatas. Tāds šuleris dažās stundās varot vinnēt līdz 20 latu. Spēlmaņu starpā bieži notiekot arī kaušanās. Dažs labs aizejot mājās ar sasistu aci vai degunu, bet sūdzēties neviens neejot, jo baidoties no policijas iejaukšanās.”

Pieminekļu valdes inspektora Artūra Štāla un zviedru arheologa profesora Tora Helges Čellīna vadībā Cēsu pilī uzsāk „senmantu glabātuves atsegšanu”. Izrakumu finansē uzņēmējs Krišs Grīnbergs no Rīgas, ar mērķi uziet izdaudzinātos „pils mantu gaņģus”. Izrakumu gaitā pils pagalma daļā tiek izraktas desmit apjomīgas tranšejas, no kurām dažas sasniedz pat septiņu metru dziļumu. Rūpīgi sijājot desmitiem tonnu izraktā kultūrslāņa, racēji uziet ne vienu vien senlietu – galvenokārt, jumta dakstiņu fragmentus, naglas, dzīvnieku kaulus un māla trauku lauskas. Taču atradumu klāstā nav ne vēsts no meklētajām „pasakainajām bagātībām”.

No ziemeļu torņa nogrūst liels mūra gabals un krītot smagi savaino kādu jaunavu, kas kopā ar savu mīļoto bija sēdējusi torņa pakājē. Pēc šī nelaimes gadījuma, Cēsu pilsētas valde nekavējoties iesāk torņa mūru nostiprināšanu un apjož to ar dzelzs stīpu.

„Cēsīs, 4.maija naktī, veco pilsdrupu augstākā torņa galā izkārts sarkanas drēbes karogs. Uz karoga ar baltu un dzeltenu drēbi uzšūtas „Pērkoņkrusta” nozīmes. Izkārto karogu novāca policija, nododot to politiskās pārvaldes rīcībā. Karoga izkārēju pagaidām nav izdevies atrast.” [Pēdējā Brīdī, 1934.gada 4.maijs]

„Pāris gadus atpakaļ Cēsu Pilsparkā sev mājvietu izraudzīja stalts stārķu pāris. Uzņēmīgi cilvēki viņiem ierīkoja ligzdu Rietumu torņa galā. Tur stārķi atlidoja arī pagājušā gada vasarā, bet šogad ligzda torņa galā stāv tukša. Kur palikuši stārķi? Domājams, ka viņi gājuši bojā, atgriežoties no siltām zemēm, savstarpējās cīņās, vai arī tos Āfrikā nomedījuši mežoņi." [Cēsu Avīze, 1937-07-23]

Cēsu pilsētas valde īsteno dienvidu torņa restaurācijas projektu. Kamēr vienus sajūsmina pilsētas vadības plāni atjaunotajā tornī ierīkot muzeja ekspozīciju, citus satrauc restaurācijas rezultātā zūdošā drupu romantika. „Par izpostīto skaistumu man ir jābrēc un es brēcu”. Tā Pieminekļu valdei adresēto vēstuli nobeidz kāda rakstvede no Rīgas, atklāti paužot savu sašutumu par atjaunotajām „kailajām un neinteresantajām sienām”.

Pirmajos pēckara gados tā dēvētajā Jaunajā pilī ierīko dzīvokļus, kuros to īpašnieki mitinās antisanitāros apstākļos. Jaunajam daudzdzīvokļu namam līdzās esošās pilsdrupas neviens nekopj, kādēļ to apmeklētājiem „vai ik uz soļa jāsaduras ar nekulturālības pazīmēm”.

Jaunā pils kļūst par Cēsu Novadpētniecības muzeja mājvietu. Pilsdrupas tiek iežogotas, bet muzeja darbinieki kopā ar vietējo skolu jaunatni regulāri rīko pilsdrupu sakopšanas talkas.

Cēsu izpildkomiteja plāno pilnveidot Cēsu 4. arodskolas sporta laukumu, kas pēc Otrā pasaules kara ierīkots Pils dārzā. Saskaņā ar stadiona rekonstrukcijas projektu, pils pakājē paredzēts ierīkot tenisa laukumu, peldbaseinu, šautuvi un skatītāju tribīnes ar 600 sēdvietām. Cēsu pili no projekta īstenošanas paglāba finanšu trūkums un Latvijas PSR Kultūras ministrijas iebildumi.

Arheologs Roberts Malvess laikrakstā „Cēsu Stars” publicē sensacionālu rakstu par Cēsu pils ziemeļu torņa arheoloģiskās izpētes rezultātiem. R.Malvess ir bijis cieši pārliecināts, ka torņa pagrabtelpa kādreiz kalpojusi pilī ieslodzīto cilvēku spīdzināšanai. Lai pierādītu savu uzskatu patiesumu, teju ikvienu izrakumos uzieto priekšmetu arheologs iekļāvis viduslaiku moku rīku arsenālā. Tā apdegušie skali un lāpu gali kļuva par rīkiem „pēdu un padušu apdedzināšanai”, bet visparastākais rata ritenis, protams, nevarēja būt nekas cits kā izdaudzinātais moku rats.

Pils pagalma līdzināšanas darbu laikā ekskavatora kauss izrok satrupējušu koka lādīti, kurā noglabāti dažādi sudraba priekšmeti un grezna somiņa ar teju 1000 sudraba monētām. Visas monētas kaltas laikā līdz 1577.gadam – tātad šis atradums cieši saistīts ar traģiskajiem Livonijas kara laika notikumiem.

Cēsu komjaunieši un radošā inteliģence ar plašu vērienu ķērušies pie Cēsu pils pagalma sakopšanas. Šajā reizē pieaicinātais ekskavators, grābdams „gruvešus”, ar kausu norok cilvēka skeleta pēdu un apakšstilbu kaulus. Strādnieku entuziasms noplok un rakņāšanās tiek pārtraukta.

Uz kādreizējā rietumu korpusa pagraba klona, zem iebrukušo griestu sijām, arheologi Jānis un Zigrīda Apali atsedz vairāku 1577.gada aplenkuma aculiecinieku mirstīgās atliekas. Šie unikālie arheoloģiskie atklājumi kalpo par stimulu turpmākiem pētījumiem. Vairāk nekā 30 izrakumu sezonās Cēsu arheoloģiskā ekspedīcija ir izpētījusi teju 10 000 m² lielu pils teritoriju. Tā rezultātā Cēsu pils ir kļuvusi par plašāk pētīto un atradumiem bagātāko viduslaiku pili Latvijā.

Padomju Druva: Ar Rakstnieku savienības komandējumu Cēsīs vienu mēnesi uzturējās dzejniece Ausma Pormale. Tāpēc gluži dabiski, šai laikā uzrakstītajos dzejoļos pavīd Cēsu motīvi.

Pieminekļu aizsardzības pārvaldes komisija konstatē, ka Mestra zālē pēc Cēsu muzeja direktora biedra Anspaka pasūtījuma ir izbūvētas sastatnes, novietoti kaļķi un cements. Strādnieki paskaidro, ka pēc direktora pavēles plānots apmest telpas sienas un griestus. Komisija uzsāktos darbus nekavējoties pārtrauc.

Mārtiņa Lutera 500. jubilejas gadā arheologi Cēsu pils dienvidu pusē atrod krāsns podiņu ar vācu reformatora portretu un uzrakstu MARTINVS LVUTER. Turpmāko gadu gaitā pils kultūrslāni atrasti vēl 80 citi līdzīgu podiņu fragmenti. Paradoksāla situācija – katoliskā Livonijas ordeņa mestru rezidencē 16.gs. 30.-50.gados atradusies krāsns ar ordeņa idejiskā pretinieka Lutera portretiem.

Rīgas kinostudija Cēsu pilsdrupās filmē kadrus pasaku filmai „Sprīdītis”. Vai esat pamanījuši, ka specefektu veidotāji no Čehoslovākijas filmā ir pamanījušies „nocelt” rietumu torņa jumtu?

Arhitektes Ditas Lapiņas vadībā atsedz 16.gadsimtā veidotos Mestra zāles sienu gleznojumus. Nelielajā gleznojuma fragmentā pētniece saskata ābeli, vīrieša figūru un čūsku (kārdināšanas aina?). 20 gadus vēlāk, veicot atkārtotu gleznojumu izpēti, čūskas vietā pētnieki saskata vāveri (medību aina?).

Tiek uzsākts Cēsu pilī ziemojošo sikspārņu monitorings. Pilī sikspārņu pētnieki atgriežas katru ziemu, lai apsekotu un uzskaitītu torņu pagrabos ziemojošos lidoņus.

Praktisku apsvērumu vadīti, Cēsu muzeja darbinieki pilsdrupu apmeklētājiem izsniedz sveču lukturīšus, ar ko izgaismot tumšās rietumu torņa vītņu kāpnes. Šī tradīcija iedzīvojās un ir saglabājusies vēl joprojām.

Norisinās pirmie Cēsu pils Bruņinieku svētki. Turpmākajos gados, viduslaiku vēstures entuziasta Andra Geidāna loloti, svētki pārtop par Baltijas viduslaiku festivālu, kas Cēsu pils pakājē notiek līdz 2004.gadam.

Nespējot garantēt apmeklētāju drošību, Cēsu muzeja vadība pieņem lēmumu pilsdrupas slēgt apmeklētājiem. Divus gadus vēlāk, pēc speciāla apskates maršruta izveides un aizsargkonstrukciju izbūves, pilsdrupas atkal tiek atvērtas ikvienam interesentam.

Spēcīga pērkona negaisa laikā Cēsu pils rietumu torņa jumtā iesper zibens. Pēc aculiecinieku novērojumiem, teju 100 gadus senās rietumu torņa jumta konstrukcijas esot sadragājis lodveida zibens.

Arheoloģes Zigrīdas Apalas vadībā tiek uzsākta Livonijas kara laikā sagrautā rietumu korpusa vēl nepētītās daļas atsegšana. Turpmāko četru gadu gaitā, lielākajā no korpusa pagrabtelpām, arheologi uziet teju 500 viduslaiku bruņu tērpu fragmentus. Bruņu cepures, krūšu un muguras bruņas, bruņu cimdi un citi atradumi šobrīd veido vienu no plašākajām arheoloģisko izrakumu ceļā iegūto bruņu kolekcijām Eiropā.

Atkušņa laikā no pils mūriem krītošie akmeņi rosina pieņemt lēmumu pilsdrupu apmeklētājiem izsniegt aizsargķiveres. Par savdabīgu joku kļūst gidu aicinājums Mestra zāles apskates laikā pavērties augšup uz grezno velvi, kam seko no pils viesu galvām nokritušo ķiveru rīboņa.

Pēc arhitekta Artūra Lapiņa projekta sāk būvēt Cēsu pils kompleksa apmeklētāju centru. Apmeklētāju centrs top kapitāli pārbūvējot 19.gadsimta sakņu pagrabu un 1960.gados celtu saimniecības ēku.

Cēsu pildrupās pirmizrādi piedzīvo Laura Gundara traģikomēdija „Latviešu laiks”. Izrādes režisors Viesturs Meikšāns Cēsu kauju 90. gadadienai veltīto lugu īpaši piemērojis Cēsu pilsdrupu videi. Topošās Skolnieku rotas cīnītājus izrādē spēlē Valmieras teātra aktieri.

Pēc piecu gadu pārtraukuma Cēsu pilī atgriežas viduslaiku svētki, šoreiz ar nosaukumu „Vendene 1378”. Divu dienu garumā pils atdzīvojas patiesi viduslaicīgā rosībā un arī laikapstākļi gluži kā filmās par viduslaikiem – apmācies un līst.

Cēsu pilī norisinās pirmā Vēsturisko filmu skate – Latvijā līdz šim nebijis mēģinājums piedāvāt skatītājiem pārdomātu vēsturisko filmu programmu dzīvā, vēsturiskā vidē. Īpaši iedarbīga izrādās Pāvela Lungina filma „Cars”, kas tiek projicēta tieši uz Mestra zāles sienas. Ne vienam vien skatītājam tirpas skrien pār kauliem, iedomājoties, ka šo pašu telpu savām acīm reiz skatījis filmas galvenais varonis – Ivans Bargais.

Starptautiskā vides arheoloģijas projekta „Krusta karu ekoloģija” ietvaros Cēsu pilī norisinās arheoloģiskie izrakumi, kuros piedalās arheoloģijas speciālisti un studenti no Lielbritānijas, Latvijas, Polijas, Igaunijas un Amerikas Savienotajām Valstīm. Projektā iesaistītie arheologi padziļināti pētīta Vācu ordeņa darbības ietekmi uz vidi viduslaiku Livonijā un Prūsijā.

Ģimenes ar bērniem Cēsu pils vēsturi var izzināt ar īpašā mugursomā apkopotu aktivitāšu starpniecību – mērot, zīmējot, šifrējot, savienojot, meklējot un vērojot. Mugursomā atrodamas bagātīgi ilustrētas aktivitāšu un uzdevumu lapas, viduslaiku būvmateriālu kolekcija, kā arī spēles, kas ļauj ikvienam kļūt par īstu pils vēstures detektīvu.

Lademahera torņa pagrabā iekārtota Livonijas kara laika notikumiem veltīta ekspozīcija „Wenden 1577”. Līdzās unikāliem arheoloģiskajiem atradumiem, ekspozīcijā aplūkojama Cēsu pilī 1577.gadā bojāgājušās livonietes sejas skulpturālā rekonstrukcija, kas ir pirmais un vienīgais šāda veida eksponāts Latvijas muzejos.