Muzeja vēsture

Muzejs dibināts 1925. gadā un ar vairāk kā 160 000 muzeja priekšmetiem ir viens no lielākajiem pašvaldību muzejiem valstī. Cēsu muzejs ir pilsētas vizītkarte, kura virsuzdevums ir pilsētas, novada un reģiona kultūras mantojuma resursa uzkrāšana un aktualizācija.

Muzeja atklāšana 1925. gada 29. maijā

Cēsu muzeju kā publiski pieejamu muzeju 1925. gadā dibināja Latviešu Senatnes pētītāju biedrības Cēsu nodaļa. Muzeja dibinātāju kodolu sastādīja Cēsu skolotāji un par tā pirmo pārzini ievēlēja Bērzaines ģimnāzijas skolotāju Kārli Ašmani (1876–1943). Cēsu pilsētas valde muzeja vajadzībām piešķīra telpas bijušajā Annas skolā Lielā Kalēju ielā 4. Jaunatvērto muzeju 1925. gada 29. maijā iesvētīja mācītājs J. Sanders. Šī 18. gadsimta vienstāvu koka ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. 1929. gadā muzeja vajadzībām tika nodota arī blakus esošā ēka Mazā Kalēju ielā 1. Šajās telpās muzejs atradās līdz 1949. gadam, kad tā rīcībā nonāca Cēsu Jaunā pils.

Muzeja ekspozīciju veidoja pēc savākto priekšmetu kolekciju principa. Cēsu muzejā ekspozīcija bija sadalīta četrās daļās – arheoloğijas, etnogrāfijas, kara un bibliogrāfijas. Tie arī bija galvenie darba virzieni, kuros muzeja darbinieki strādāja, lai iegūtu eksponātus. To iegūšanai muzejs rīkoja etnogrāfiskas ekspedīcijas. 1920. gadu sākumā notika arī arheoloģiskie izrakumi, kurus vadīja muzeja direktors K. Ašmanis. Šajā laikā muzeja veidošanā vairāk dominēja nacionālā romantika, nevis zinātniskuma pieeja. Apmeklētājiem muzejs bija atvērts bez maksas dažas stundas nedēļā. Eksponātu skaits bija 1150 vienības.

Muzeja ekspozīcija bij. Annas skolā Lielā Kalēju ielā 4 1920. gadu beigas

Muzeja darbībā 1930. gados raksturīgas bija vairākas tendences. Pirmkārt, tika akcentēta kolekciju nozīme nacionālā patriotisma audzināšanā, īpaši no 1933. līdz 1940. gadam, kad  veidojās Cēsu pilsētai un valstij tik nozīmīgā Latvijas valsts karoga vēstures kolekcija. Tās pamatu veidoja 1933. gadā Latvijas Universitātes studentu vienotnes „Līdums” dāvinājums – Latvijas karoga vēstures materiāli. Savukārt sakarā ar to, ka Latvijas armijā šajā laikā notika ieroču maiņa, muzejs ieguva daudz dažādu no lietošanas izņemto ieroču, tādejādi radot pamatu  Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu kolekcijai. Otrkārt, muzeja darba centralizācijas nolūkā Cēsu muzejs kopš 1937. gada bija Latvijas Vēsturiskā muzeja nodaļas statusā, kuru vadīja vēsturnieks Ksavers Andermanis. Viņa vadībā 1937. gada tika izveidota jauna ekspozīcija, ar kuru tā paša gada 17. augustā kā pirmie iepazinās ap 250 Rīgā notiekošā Baltijas vēsturnieku kongresa dalībnieki.

Muzeja pārcelšanās uz Jauno pili 1949. gadā

Turpmākos vairākus gadu desmitus muzeja darbs, tai skaitā kolekciju un ekspozīciju veidošana, bija atkarīga no okupācijas varas iestāžu ideoloģiskajām nostādnēm – gan vācu, gan vēlāk padomju okupācijas varas. Vairākkārt mainījās arī muzeja nosaukums. Tomēr neskatoties uz to, muzejs visu laiku bijis nozīmīgs Cēsu kultūras dzīves krustpunkts. Te savi nopelni arī muzeja vadītājiem – zinošiem, profesionāliem, ieinteresētiem un nesavtīgiem sava amata un darba pratējiem – gan muzeja pārzinim vācu okupācijas laikā Raulam Šnorem, gan pēckara laika direktoriem Konstancei Ozolai, Jānim Brengmanim, Ivaram Zukulim un citiem.
Pēc otrā pasaules kara no 1945. gada Cēsu muzeju sāka vadīt vēsturniece, arheoloģe Konstance Ozola. Pateicoties Konstances Ozolas mērķtiecībai un neatlaidībai, 1949. gadā muzeja telpas tika ierādītas Cēsu Jaunajā pilī. Šajā laikā likti pamati Cēsu muzeja kā zinātniski pētnieciskas iestādes attīstībai. Tika atvērta jauna novada vēstures ekspozīcija, uzsākti konservācijas darbi viduslaiku pilsdrupās, notika arheoloģiskās izpētes darbi novada teritorijā. Nākošās muzejnieku paaudzes ir pateicīgas tālaika muzeja direktorei K. Ozolai par drosmi un profesionalitāti, sargājot muzeja krājumu no padomju laikam raksturīgajām tīrīšanām.
1980. gadi un Latvijas atmodas laika pirmie gadi – laiks muzeja vēsturē, kad direktora Ivara Zukuļa vadībā muzejā izveidojās jauns muzeja darbinieku kolektīvs. Šī laika muzeja darbību raksturo – jaunas un modernas novada vēstures ekspozīcijas atklāšana, jaunas izstāžu zāles (Izstāžu nama) atvēršana, zinātniski pētniecisku darbu un apjomīgu publikāciju izstrāde, muzeja zinātnisko rakstu krājumu izdošana, vairāku nopietnu monogrāfiju un publikāciju izdošana grāmatās, kā arī sistemātiska darba turpināšana pie viduslaiku pilsdrupu vēsturiskās, arhitektoniskās un arheoloģiskās izpētes, vienlaicīgi veicot arī praktisku darbību pilsdrupu konservācijā, nodrošinot pilsdrupu pieejamību apmeklētājiem.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja direktori –
Konstance Ozola un Ivars Zukulis

Muzejs, kurš jau iepriekš bija ieguvis sabiedrības uzticību kā nopietns pagātnes vērtību glabātājs un popularizētājs, Atmodas laika notikumos darbojās gan kā izziņas materiālu, liecību un faktu sniedzējs, gan arī kā daudzu Atmodas laika notikumu netiešs virzītājs. Muzeja Lademahera tornī pirmo reizi Latvijā 1988. gada 22. oktobrī uz pastāvīgu palikšanu uzvilka sarkanbaltsarkano karogu, savukārt muzeja darba redzeslokā bija tēmas, par kurām līdz tam atklāti netika runāts. Tās bija – latviešu brīvības cīņas un Cēsu kaujas, politiski represēto likteņgaitas un sarkanbaltsarkanā karoga vēsture.

Kopš 2004. gada muzejs darbojas Cēsu pašvaldības aģentūras Vidzemes Vēstures un Tūrisma centrs (kopš 2010. gada – aģentūras „Cēsu kultūras un tūrisma centrs”) ietvaros kā nodaļa – Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Muzeja darbībā šo laiku raksturo vairāki nozīmīgi un spilgti projekti saistībā ar muzeja bagātā krājuma datu bāzes pilnveidošanu un pieejamības nodrošināšanu, Cēsu pilsētas 800 gadu jubilejas iezīmēšanu, muzeja ēkas – Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa Cēsu Jaunās pils restaurāciju un jaunas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas „Cēsis – Latvijas vēstures simbols” atvēršanu 2012. gadā.